Mēs abi tiekamies bārā. Tieši pusnaktī. Pirmais, ko Tu ievēro, ir mana sejas izteiksme. Tu neko nesaproti. Tādu Tu mani redzi pirmoreiz. Tajā pašā laikā Tu manās acīs redzi mirdzumu, satraukumu, pilnīgu laimi. Atgriezies esi Tu. Man Tevis tik ļoti pietrūka. Ja vien Tu zinātu, cik tas bija baismi dzīvot bez Tevis. Ja vien Tu zinātu, cik vientuļi tas ir, būt tik vienai. Bez Tevis.Man pietrūka Tavas balss, kas mani pamudinātu vai apturētu. Man pietrūka Tavu rotaļu. Tava prieka. Ak, piedod man, ka es biju Tevi pametusi novārtā. Lūdzu, ja vien Tu spēj!
Tu apsēdies krēsla blakus man. Tu man čuksti, ka laiks pasūtīt Mokku ar pienu. Tā es uzsaucu bārmenim – Man, lūdzu, divas glāzes Mokku.. ar pienu! Dīvains skatiens uz mani paveras, bet tas nekas. Esmu laimīga, Tu vēl aizvien atceries, ka Mokka man garšoja vislabāk. Labāk pat par tēju un kapučīno. Tu vēl aizvien esi tas, kurš mani pazīst vislabāk. Vēl aizvien tas pats, mans labākais draugs. Tas nekas, ka Tevi citi neredz. Tas nekas, ka citi Tevi nejūt. Man Tu esi īsts. Es jūtu Tavu elpu, es jūtu siltumu, kas plūst pa Tavām vēnām. Es redzu Tavu smaidu, satiekot mani. Es redzu Tavas acis, kas ir īstākas un skaistākas par dārgākajiem dārgakmeņiem. Es dzirdu Tavu balsi. Man Tu esi īsts.
Mēs sēžam abi pie galdiņa un runājam. Vairāk jau runāju es, jo vēlos, lai Tu zini visu. Es jūtos brīva Beidzot. Es nebaidos Tev teikt neko, jo Tu esi uzticams! Tu jau tāpat jūti visu, jo esi kā burvis. Tik maģisks. Tu esi spēlējies ar manām dvēseles stīgām savas prombūtnes laikā. Tāpēc jau Tu zini. Es Tev lūdzu, nepamet mani vairs nekad. Tu esi mans īstais draugs. Es ļaušu Tev spēlēties ar stīgām. Teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā, un varbūt pat ļoti. /I.Ziedonis/ Pat pārāk ļoti.
