Pianistes blogs

Cik maz draugu paliktu draugi, ja viņiem būtu iespēja pilnībā uzzināt otra domas. /Nezināms autors/
Šie vārdi ir patiesi visā to būtībā. Es uzzināju, ko par mani domā draugi. Pazaudēju pa vienam visus. Patiesībā, jau tā ir labāk. Jo šodien man pateica diezgan sakarīgu domu: “Ja tu pazaudē kādu cilvēku, tas nozīmē, ka viņa vietā nāks kāds labāks cilvēks.” Būtu jauki, ja tas būtu patiesība. Viss kļūtu pozitīvāks un gaišāks.
Kad mani sāka pamest draugi, notika kaut kas labs manā dzīvē. Mani pārņēma burvīga iedvesma. Es sāku rakstīt ļoti dīvainus dzejoļus. Esmu iedomīga – man pašai tie patika. Citiem noteikti nē. Bet es tur izliku visas savas dusmas un negācijas. Tagad man ir vieglāk smaidīt. Vieglāk skriet. Vieglāk dejot. Vieglāk runāt. Es nejūtos tik negatīva.
Protams, laiki mainās. Iedvesmas nav. Draugus nekad neatgūšu. Vismaz ne tos, kurus vēlētos atgūt. Tomēr sava patiesība tajos vārdos ir – esmu ieguvusi jaunu draugus (daļa ir tikai topošie draugi, jo vēl tikai paziņas). Tomēr viņi ir savā ziņā labāki par iepriekšējiem, jo viņi atrod laiku man. Viņi mani pieņem tādu, kāda es esmu un nepieprasa no manis neko.

Patiess stāsts iz dzīves.

Kārtējā saulainā dienā. Vēlme ķert saules starus. Ko darīt, ja tuvumā nav jūra? Lieti noder ēku jumti. Protams, visforšākie ir tie, kur atrasties nedrīkst un tas pat ir bīstami. Ar šādu mērķi Airisa un Jolanta devās uz vecās pienotavas telpām.
Tā mēs vakar ar ex-klasesbiedreni devāmies uz veco, pamesto pienotavu. Sēdējām uz jumta ēdām saldējumu. Atcerējos, ka ar Beāti bijām tur kliegdamas bēgušas prom, jo Beātei kā vienmēr patīk biedēt cilvēkus. Vispirms viņa sāk stāstīt par to, ka kāds bomzis var iedot pa dullo tāpēc, lai apzagtu mūs. Un tad kad nozibeņo. Šī sāk kliegt: BOMZIS NĀK. Atstāstu šo. Un mums sametas baisi, jo saulei priekšā aizlien mākoņi. Mēs kliegdamas aizmūkam prom no pienotavas.
Tā izstaigājam visu pilsētu. Un tomēr atgriežamies vecajā pienotavā, jo ēka piesaista ar to, ka lielākā daļa logu ir izdauzīti. Dažas telpas ir izdegušas. Bet lielākā daļa pusgruvušas. Telpās mētājas vecas kolbas, mēģenes, iepakojumi, dokumenti un tmldz.
Pa ceļam ejot iekšā pienotavā pakaitinam mazus puišeļus, ka nočiepsim viņiem riteņus, bet ieskrienam pienotavā. Kaut kā nepievērsām uzmanību tam, ka galvenie vārti ir vaļā, jo pašas rītā pusē līdām iekšā pa caurumu žogā. Mazie kāpj kalnā, mēs vēl paūjinamies, lai viņiem vairāk bail. Šie aizmūk. Pašas iekšā pienotavā ķiķinam. Jautri dāmām. Ieraugam, ka zemē mētājas saplīsusi alus pudele, Jolanta vēl nosmejas: svaiga, šodien! Pēkšņi sākam štukot, ka būtu forši uzņemt šeit šausmeni, iepriekšējā apmeklējuma iespaidā. Es vēl pasmejos un saku, davai tu man skrien virsū ar to rūķa masku, ko atradām, es filmēšu un kliegdama mukšu. Atkal saulei priekšā aiziet mākonis. Mums iekšā paliek baismi. Nolemjam mukt prom. Nostājamies pie galvenām durvīm un skatamies, vai tuvumā nav municipāļi vai pieaugušie. Pēkšņi no stūra iznirst 3 urlas! Mēs aši atpakaļ iekšā un noslēpjamies. Un, nu, sākās drāma! Jolanta aiz pārbīļa sāk skriet. Es līdz! Jo viena nepalikšu. Viņai vēl čukstus saku: Neskrien! Tu pievērsīsi mums uzmanību. Un skatamies. Mums skrien pakaļ.. :D Sākam skriet uz vienām sānu durvīm. Jau nonākam pie tām.. Bet durvīm priekšā stāv viens no trim urlām. Es viņā gandrīz ielidoju. Mēs kliegdamas apgriežamies un skrienam uz otrām durvīm. Mēs vēl aizvien kliedzam un skrienam uz otrām durvīm. Bet tur tas pretī skrien. Mēs ieskrienam pirmajā telpā, kurā tiekam.. Un LAMATAS! Durvju citu tur nav.
Šie stāv visām durvīm priekšā. Mēs nekur netiekam. Pēkšņi šie rēc un jautā: Jums bail?! Man gribas pateikt: Diez Tev nebūtu bail, ja Tev dzīvot pakaļ trīs urlas?
Bet Jolanta par laimi sāk sarunu. Šie pajautā mums cigaretes – nav, alkoholu piedāvā – paldies, nē. :| Sāk iztaujāt, kur tad mēs dzīvojot. Un paprasa, kā tad jūs, meitenes, sauc? Un es tāda: Katja i Maša! Viņi nenotic.. Un izdomā arī sev vārdus.
Bet man un Jolantai visu laiku bija doma: Ak, dievs! Viņi taču noteikti ir kkādi maniaki.
Tomēr par laimi, viņi aizgāja prom! Pēc tam atgriezāmies vakarā pienotavā ar Beāti, kurai līdzi bija ūdenspīpe un čefīrs, lai atkal sapņotu par šausmenēm.. Kuru uzņemt mēs tur vairāk negribēsim!
18.06.2009.
Un šodien:

Tā pati vecā pienotava. Tikai šoreiz apmākusies diena. Sēžam galvenajā hallē. Pēkšņi dzirdam aiz mums balsis, sajūta it kā kāds pie sētas durvīm stāvētu un runātu. Mēs skrienam ārā un mūkam. Mums šoreiz pakaļ dzenas divi urļiki. Mēs panikā skrienam pāri tiltam uz skolas pusi. Viņi pāriet pār tiltu un nogriežas uz Veselības taku. mēs atvelkam elpu. Aizejam līdz Spodrības kalniņam, apsēžamies un atpūšamies. Skatamies. Pēkšņi iznirst tie paši divi urļiki. :D Mēs skrienam uz skolu. Apsēžamies pie galvenajām durvīm un ieraugam darba laiku – līdz 15:00 – pašlaik plkst. 18:30. Mums šausmas. Šie atnāk un apsēžas uz skolas soliņiem. Visu laiku lūr uz mums. Tad viens pieceļas kājās un nāk ar mums bazarēt. Man stāv telefonā sagatavots nr 112, ja nu tiešām jāzvana. Šis sāk sarunu. Iztaujā mūs. Viens no pirmajiem jautājumiem, vai mēs no Dobeles. Uz ko atbildam, ka PROTAMS. Šis pasaka, redz, viņam liekoties, ka viena neesot gan. Es tāda: Kura? – Tieši tu! Un tad man tādas bik pārdomas – a nafig es? Izrādās, es Dobelē neesot redzēta. Tālāk seko jautājums.. Kur meitenes mācoties? – ŠEIT! (Sēdējām pie ģimnāzijas galvenajām durvīm). Viņš tāds uzjautā: Mazgadīgās vai tad šeit uzņem? – PROTAMS! (Varēju jau atbildēt, ka neesam mazgadīgās, bet neriskējām). Kārtējo reiz vārdus samelojām. Šoreiz bijām Anna un Ieva. Par laimi viņi aizgāja prom. Mums noveicās.

Yo, pacani. :D (Jā, es jūku prātā! Man sāk pietrūkt garšīgais zemeņu piens Lāsēns. Sad Panda.)
Pēdējās dienās man ir pielipusi dziesma, kur sīcis vāciski tādā baismā balsī dzied: VECMĀMIŅ, VECMĀMIŅ, KĀPĒC TU VAIRS NEESI JAUNA? :D [Tik jauna].
Dziesma saucas – Oomph! – Wer Schōn Sein Will Muss Leiden. (uz o ir nevis garumzīme, bet umlauts).
Šodien galīgi nav ko darīt. Klausos pašlaik Kiss – Hard Luck Women. Vispār, šo rakstu rakstu jau kādu otro stundu. Jo man nav ko teikt.
Iebāzīšu reklāmu, lai man labāk paliek:
RĪGA! 6. AUGUSTS! MĒS! FREE HUGS! Piedalies.

Pateicoties RainbowPanda jeb @kit ievēroju video par akciju FREE HUGS, kas notiek citās zemēs.
Vienreiz Rīgā uz ielas pamanīju arī šādu pasākumu.
Nolēmu, kāpēc gan mums nepamēģināt?

SAVĀCAMIES ARĪ MĒS TAUTA!
Tiksimies Rīgā, 6. augustā.
Tālāka informācija parādīsies nākošajos rakstos.
Rīko: @Pianiste jeb Airisa, @xxl jeb Māra un @kit :)

Paulu Koelju mīlestību pielīdzina narkotikām. Tik pretīgs, bet tai pašā laikā patiess salīdzinājums.
“Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām. Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu.”
Tik precīzi un skumji pateikts. Rodas vēlme nekad neiemīlēties.
Es neticu mīlestībai. Man patīk visi skaistie salīdzinājumi, kas saistās ar mīlestību.
Bet pati es mīlestību pielīdzinu cilvēku radītai ilūzijai. Viss ir tikai pieķeršanās. Stiprāka vai vājāka, bet pieķeršanās. Kad tu esi kopā ar cilvēku, tev liekas, ka tu viņu mīli, kad viņa nav – tu apjēdz, ka tā ir tikai aizraušanās. Mirkļa rotaļlieta.
Cilvēka jūtas ir tik vienkārši salauzt. Kā stikla suvenīriņu.. Tu spēlējies, spēlējies. Tas nokrīt zemē.. un sašķīst 100 drumslās.. Tu lēnām savāc visas drumslas. Salīmē ar līmi.. Bet atkal nākošais spēlējoties stikla rotaļlietu nomet zemē un saplēš.