Es lēnām jūku prātā, nezinu, kas ar mani notiek un kāpēc tieši tā. Varbūt vieglāk būtu, ja es prastu teikt – NĒ. Un neļaut sevi pazemot, tā dzīvē būtu vieglāk.
Jā, solīju, es dzejoli, tieši tā dēļ top šis raksts. Rakstīsu jau vēl šo to, jo man ir ko teikt! Jā, man ir daudz ko teikt.

Duncis mugurā.

Mans duncis
Tavā mugurā
Notrulināts ikdienā
Katra mugurā iedurot.

Esmu nodevēja
Pārākajā pakāpe.
Meli un nodevība
Mana stipra puse.

Tu baidies
Manas rīcības,
Kā upuris baidās
No plēsoņas.

Tava plēsoņa
Esmu es,
Nodevēja lielakā
Bez morāles robežām.

Man morāle,
Mājās aizmirsta,
Skapī mētājas
Kā nevajadzīga lupata.

Tā neder
Manai dzīvei,
Tā nepalīdz
Sasniegt mērķus manus.

Tikai mans
Duncis trulais
Noderīgs man
Mērķa sasniegšanai.

Mans duncis
Notrulinātais,
Kas tavā mugurā
Pašlaik iedurts dziļi.

Man jau liekas, ka kaut kas savādāks no manas puses. :) Šobrīd manu noskaņojumu raksturo pāris vārdi no vienas dziesmas “Es vēlos būt tavas zāles, kas aidzen prom sāpēs.”
Arlabnakt, jaukum! :)
Šoreiz es gribu komentārus, nopietni.. Man gribas, lai šeit kādreiz ir dzīvība.. Nevis tikai manas emocijas un no tavas puses TUKŠUMS.

Īsumā par šodienu.

Vienīgais sūc, ka šitas blogs negrib darīt visu tā, kā es rakstu. Ieeju no sadaļas HTML sadaļā vizuāls, un šis maita iztaisa tā, kā viņš grib. Tāda dzīve lkm.
Man slinkums tagad testēt to grāmatu, davaj rītā, es labāk pagaidīšu kamēr nokačāsies mans CSI 1. sērijs.
Vakar uzrakstīju arī kkādu dzejoli.
Rīt ierakstīšu. Apsolos zaķīši.

Idiotiskais ieraksts nr. 2.

Jā, mani bērni, tad nu es šeit esmu, kārtējo reiz ar savām apnicīgajām runām un visu pārējo. Bet jums ar to ir jāsamierinās, šī ir mana pasaule – mani likumi, mani notikumi. Nepatīk?! NEPATĪK?! Ej ellē! Bijis, nebijis man tu te. :) Protams, patīkami jau ir, ja kāds visu šito palasa, bet nu ne jau tādos gadījumos, ja kaut ko čīkst par maniem dārgumiņiem. Šie ieraksti ir viss mans! Man nekā vairāk nav, lol. Labi samelojos, šis tas ir, bet tas nemaina faktu, par to, cik  šis blogs man ir svarīgs. Tātad. Beigšo šo beztēmīgi apnicīgi garlaicīgi idiotisko rindkopu. Ķeršos kāt otrajai.

Stulbākā rindkopa nr.2.

Man liekas, ka mans ZPD brutāli sāk pārvērsties par murgu! Es nezinu, kā es tur normāli kaut ko uzraksīšu un izpētīšu. Lasu grāmatas. Šodien lasīju “Interneta Rokasgrāmata”. Visi lohi ņirdz (OHHHHH, ATVAINOJOS! Kāāāāāā es tā uzdrošinājos kādu nosaukt). Prasa, vai jau tiku līdz nodaļai par – KĀ ATVĒRT INTERNET EXPLORER! Omaigoš. Krīt uz nerviem. Es taču tādas muļķības nelasu. Lasīju par IRC (Internet Relay Chat), tik smeķīga gramatas daļa. Vnk mm. Lasu ar baudu. Sāku lasīt par savu www lapu izveidi. HTML valodu. It kā radās vēlme iemācīties, varētu pat mēģināt, jo likās baigi forši. Bet kopumā, man tās grāmatas patīk, ja vien informācija nebūtu TIK ļoti novecojusi. Man tikko baiiiigi bajgi bajgi baigi sakārojās tēja. Tas nozīmē, ka raksta publicēšanās kavēsies par vismaz 10 min! Sorry, zaķuļi. :* mcmc, :roll:
Šodien vispār esmu baigi ļauna. :twisted:
Oh, visa mana tējošana izpalika un process, kad es nerakstu ievilkās uz pāris stundām. Kāda škrobe.

Trešais idiotiskais rindkopijs!

Man ir viennozīmīgi talants. Tā viņi saka. ES IZSKATOS TIK STULBA, KA NOTICĒŠU NEPATIESĪBAI? Šāāāās. :*:*:*:*:*:* :roll:

I’M MAAAAAAAD. :mad:

Man apnika.:( Piedod, attā!

Jau tūlīt pēc bērna nākšanas pasaulē vecākiem un visiem pārējiem ir skaidrs, ka piedzimusi diža persona. Zīdaiņa vecumā kliegšana, bet vēlāk skaļa komandēšana raksturīga šim bērnam. Reizēm ir grūti saprast, kurš tad mājās ir noteicējs. Mazais Auniņš ir ļoti dinamisks, kustīgs un pārgalvīgs. Viņu ne mirkli nevar atstāt bez ievērības. Aunam vajadzīgs plašums, kur iztrakoties, un šaurā telpā viņš jutīsies slikti. Vislabāk viņam patīk atrasties dārzā. Vecākiem būtu ārkārtīgi ieteicams savu mazuli jau agri iesaistīt kādā sporta sekcijā. Jau no bērnības Auns vēlas būt komandieris – sētā, skolā, pat mājā. Tas tāpēc, ka viņš ir dzimis vadonis. Viens gan ir svarīgi, tāpēc ielāgojiet, Auniņa vecāki, – jūs nedrīkstat palikt vienaldzīgi pret savu atvasīti, jo īpaši, ja tā nāk pie jums pēc padoma. Auniņš nedrīkst zaudēt pašpārliecinātību un ticību saviem spēkiem – tie viņam nepieciešami kā gaiss. Šie aprīļa bērni ir lieli sapņotāji, bet viņu sapņi no vienaudžiem atšķiras ar lielo konkrētību. Viņš zina, ko grib, un to arī panāks. Skolas gaitās Aunam jau sākas problēmas. Viņš gan ir pietiekoši gudrs, taču necieš ilgo sēdēšanu miera stāvoklī. Tāpat grūtības sagādā arī skolotāju pavēles, jo tas taču ir Auns, kurš parasti pavēl. Ja viņa skolotāji būs pietiekoši gudri un saprotoši, tad noteikti ļaus šīm līdera dotībām izpausties citādā veidā. Aunam ir jāuztic dažādi pienākumi vai klases vecākā amats, ar to viņš lieliski tiks galā. Starp citu, Auna meitenes daudz neatšķiras no šīs zīmes zēniem. Viņām tāpat patīk kāpelēt pa kokiem un uzņemties vadību. Auns ir nevērīgs pret mācībām, bet šeit nelīdzēs ne rājieni, pat ne piezīmes dienasgrāmatā. Nepieciešama pavisam cita taktika. Pasakiet savam Auniņam, ka viņš vienkārši nav tik gudrs, kā pārējie, un tad jūs redzēsiet, kā pamodīsies Auna pašlepnums. Viņš piepūtīs vaigus un metīsies mācībās. Neaizmirstiet arī kādreiz savu Auniņu paslavēt. Auni agri attīstās, viņi vēlas visu darīt paši. Viņiem ļoti izteikta seksualitāte. Būtu labi, ja šajā pārejas periodā Aunam būtu kāda nodarbošanās. Vecāki nekādā gadījumā nedrīkst kritizēt savu bērnu, jo tā var rasties nepārvarama plaisa jūsu starpā.

Haha, izlasat! Vai tad es neesmu burvelīga? xD

Fonā skan Prāta Vētras dziesma Lidmašīnas. Es dziedu līdz: “Kur ir mana lidmašīna? Bet kur ir mana lidmašīna? Kur ir mana lidmašīna? Kur tā ir, velns parāvis?” Un sāku sapņot, kā būtu, ja es mācētu lidot. No manām lūpām izlaužas kliedziens: “ES GRIBU LIDOT!”

Kad biju maza, mani māca nelielas bailes no augstuma, bet vienmēr manā prātā dzīvoja doma, ka būtu ļoti jauki, ja es būtu putns un varētu lidot. Tad es varētu vienā mirklī nokļūt pie mammas vai draugiem. Es jau nepiedomāju, ka tas nepadara mani ātrāku.

Šodien lidot var jebkurš. Ir 21. gadsimts – tehnoloģiju laikmets. Virs galvas zum lidmašīnas, helikopteri. Cilvēki izmanto dažnedažādus aeroplānus, lai tikai paceltos gaisā un būtu putni. Bet, ja man jautātu, vai es esmu lidojusi, man būtu jāsaka: “Nē.” Un to es teiktu ar smagu nopūtu, jo es taču gribu lidot. Šajā mirklī es saskumstu, sāku atkal dziedāt Prāta Vētras populāro dziesmu Lidmašīnas. “Esam mēs skaisti piloti. Lidojam uz savu floti. Lidojam uz savu floti.” Tagad sagremžos. Kāpēc es nevaru lidot? Kāpēc man nav dota tāda iespēja? Kāpēc mans sapnis nepiepildās?

Es lēnām paceļu rokas, lai tās stāvētu kā spārni. Lēni aizveru acis. Sāku slīkt domās, precīzāk, iedvesmā, kuras rezultātā rodas dzejolis.

Es gribu lidot.

Es gribu lidot,
Pacelties gaisā augstu, augstu,
Un lejup nelaisties nekad.
Palikt uz mākoņmalas.

Es gribu lidot,
Lai apciemotu eņģeļus mazos,
Kas mākoņus sargā
No sliktiem pilotiem.

Es gribu lidot
Un pierādīt tev,
Ka lidot spēj ikviens,
Ja tikai sapņot prot.

Pēkšņi prātam cauri izzibsnī doma, ka varbūt es spēšu vismaz sapņos lidot, spēlējot Kloda Debisī skaņdarbu “Mēnessgaisma”, kas ir tik viegls un gaisīgs, ka rodas sajūta, ka tu lidotu. Lēnām piesoļoju pie klavierēm, atrodu attiecīgās nošu lapas un sāku spēlēt. Aizveru acis. Tas palīdz. Cauri izstrāvo elektriska strāva. Izjūtas tādas, it kā es lidotu.

Sasmējos, kad izlasīju. Šito rakstīju vēl 9.klasē. :D ~gadu vecs domraksts, smeķīgi.

27. Jan 2009

Es Tevi Satiku.

Mans laiks ir mana vēsture, jo vēsture ir zinātne par pagātni, tagadni un pat par nākotni. Manu dzīvi veido pagātnes notikumi, tagadnes soļi un nākotnes sapņi.

Pagātnē esmu pieļāvusi daudz kļūdas, bet es nenožēloju neko no izdarītā. Cilvēki mācās tikai no savām kļūdām, bet citu neveiksmes izliekas neredzam. Manas kļūdas ir mana dzīves skola. Tās man ir iemācījušas pastāvēt par savu viedokli, nenovirzīties no mērķa un vienmēr censties būt labākajai. Būt sava veida perfekcionistei.

Mana pagātne, protams, nav tikai kļūdu satikšanās vieta. Tā ir arī vieta, kur es atgriežos sapņos, atceroties visus labos brīžus, kas notikuši vakar vai aizvakar, pirms viena vai pieciem gadiem. Pagātnes skaistos brīžus vienīgi atspēkot spēj tagadnes neaizmirstamie mirkļi un skaistie piedzīvojumi, kuri mani gaida nākotnē.

Visvairāk jau mans laiks ir tagadne. Tagadnē es dzīvoju un veidoju savu laiku. Savu nākotni. Šodien es daru daudz, lai rīt man būtu labi. Lai rīt es pamostos ar to pašu domu, ko katru rītu, t.i., esmu dzīva un varu turpināt savu dzīvi. Cik muļķīgi? Bet tā ir tikai patiesība. Šodien es esmu laimīga. Es smaidu. Es rakstu šos vārdus ar cerību, ka kāds tos izlasīs un sapratīs mani.

Bet bieži es uzdodu sev jautājumu – vai šodiena ir mans laiks? Vai ir īstais mirklis? Vai es rīkojos pareizi? Varbūt man nogaidīt un darīt rīt! Rīt taču var būt labāk. Rīt var viss būt pareizak. Kas lai to uzzina.

Es uzticos saviem darbiem. Man nav ko pazaudēt. Pat zaudējums kaut ko iemāca. Es dzīvoju rītdienai, pilnveidojot savu šodienu un atceroties savu vakardienu.

Tikko atradu draftos.. Rakstīs 5. martā. :) Diezgan dīvaini.