Iedvesmas brīžos.
Šodien man rokā iedūrās rozes ērkšķis. Un tieši tajā momentā man radās iedvesma kaut ko uzrakstīt.
Sēdēju uz soliņa un salu, kā arī domāju par dzīvi. Domāju, kā tas ir – nomirt? Kas ar mani notiks pēc nāves? Noteikti, es tikšu aprakta zem zemes, satrūdēšu un tikšu aizmirsta. Vēl viena iespēja ir tāda, ka mani kremēs. Bet arī tad mani aizmiršis, jo nekas nav mūžīgs.
Bet ir jau daudzas iespējas, kā atstāt aiz sevis pēdas, bet tas ir grūti. To nevar panākt, vienkārši pasakot: Atcerieties mani! Ir smagi jāstrādā, jāmācās un jāpūlās, bet domāju, ka tas ir tā vērts. Manas domas ir šādas: ja cilvēks aiz sevis atstāj neaizmirstamu darbu, vārdus vai ko citu neaizmirstamu, tad viņš ir izpildījis savu uzdevumu dzīvē. Kaut vai, ja viņu atceras tikai viens cilvēks, uzdevums ir izpildīts.
Nobeigumā vēlos katram novēlēt, lai viņa mērķi un uzdevumi piepildās, tai skaitā arī mani.
pievienot Sekoman.lv
