Pārdomas.
Njā, manas kārtējās pārdomas par visu visu.. Nedaudz tā dīvaini, ka viena cilvēka galvā var būt tik daudz domas.. Dažreiz arī skumji.. Ir mirkļi, kad vēlētos nedomāt vispār.. Atslēgties no it visa. Neuztraukties. Būt brīva. Bet laikam – nav lemts. Bieži notiek tik sāpīgas lietas, tajos brīžos galvā maisās domas – cik slikti ir. Kāpēc tieši tam visam jānotiek ar mani? Ko es tādu esmu izdarījis? Un kāpēc taisnību pasaka tikai tad, kad tu sāpēs/sašutumā/šokā/dusmās pasaki, ko sāpīgu (kas tev liktos sāpīgi) un pasaki to otram cilvēkam, jo tev ir jūtas, ka tu tā jūties.. Ka tāda būtu viņa attieksme pret tevi.. Bet es domāju, ka viss, kas notiek nemaz nav tik slikts. Tač būs labāk.
Tad tā domāju.. Ir teiciens – dzīve nav rožu dārzs. Bet tač tā nav taisnība. Dzīve ir rožu dārzs.. No viena skatu punkta tā ir skaista un burvīga.. Vilinoša. Bet… ja pavēro dziļāk.. zemāk.. pilns ar ērkšķiem (problēmām). Bet tomēr.. Man jau viss būs ok, lai gan pirmajā brīdī likās, ka būs sūdīgi.. Bet, kad uzzināju visu patiesību, sapratu – ka es tikai iegūstu.. Ka es neesmu zaudētāja.. Un tad.. es uzrakstīju dzejoli:
Tu man vienmēr pietrūksi.
Bet gan kādreiz tavas domas mainīsies.
Un mēs būsim mainītās lomās.
Gan kādreiz.
Tad sāpēs ne tikai man,
Bet arī tev.
Tas nebūs tāpēc,
Ka pēkšņi atcerēsies to..
Kas bija.
Bet tikai tāpēc,
Ka nelaime būs skaārusi mani..
Un tad.
Diemžēl jau būs par vēlu.
pievienot Sekoman.lv
