Pianistes blogs

Tikai nevajag domāt, ka tas ir par mani. :D Tā ir vnk dzeja..:D Rakstu rakstīšanas pēc. Tātad. ->

Dzīve kā klavieres.

Dzīve ir kā klavieres,
Ik dienu kāds nospiež taustiņu balto.
Tas gaiši un mīļi skan,
Tikai vienīgi labu vēl man.
Bet kas tad tā par dziesmu,
Ja nav nekādu izmaiņu… Nekā īpaša?
Tāpēc kāds nospiež taustiņu melno.
Nepatīk šīs skaņas man,
Jo sāp tik ļoti…
Bet dzīvei taču arī ir vāks!
Ceru un domāju, ka tā ir nāve…
Un ticiet vai nē?!
Manām klavierēm vāks aizvērsies drīz.

Uzdevums.

Mans uzdevusm it viegls liekas,
Jā, gan!
Bet kā[ēc es atbildi nerodu,
Itin nemaz?

Mans uzdevums ir viegls liekas,
Jā, gan!
Bet kāpēc tik grūti man aizmirst ir viņu?
Diez kāpēc?

Mans uzdevums it viegls liekas,
Jā, gan!
Bet kāpēc tad man bail ir lēkt lejup?
Ak, jel, kāpēc?

Mans uzdevums ir tik grūts,
Jā, gan!
Ka vēlos neeksistēt pasaulē šajā,
Pasaulē sāpīgajā…

***

Beidzot, kad laimīga vēlējos būt es!
Beidzot, kad laimi radīt spēju es sev!
Beidzot, kad neviltoti smaidīju…
Sāpināta dziļi sirdī tiku es…

Kāpēc man tik ļoti sāp?
Kāpēc man tik ļoti gribas raudāt?
Šie mūžīgie kāpēc sāpina vēl vairāk…
Līdz pat asarām un domām nāvējošām!

Vai tu redzi, ko es jūtu?
Vai tu jūti to pašu, ko es?
Ak, vai, kā vēlos uzdot šos jautājumus tev.
Mūžīgi gaidot atbildi tavu..

***

Kā būtu, ja es būtu laimīga?
Vai tad mana sirds būtu mierīga?
Vai tad manās lūpās iezagtos smaids?
Un acīs zaigojošs mirdzums?

Bet es esmu nelaimīga…
Un vai tāpēc mana sirds nav mierīga?
Vai tāpēc manās lūpās neviz smaids?
Un acīs nemirgo spīdums?

Es esmu patiesi nelaimīga…
Bet manā sirdī valda kapa miers…
Lūpās spīguļo saulains smaids…
Vienīgi acīs valda dziļš tukšums…

***

Ikkatrs man var pārmest daudz,
Bet vai šis cilvēks pavēro sevi kādreiz?

Ikkatrs var manī atrast ko sliktu,
Bet vai labā manī nav itnemaz?

Ikkatrs var manī atrast ko labu,
Ja mazliet pacenšas…

Ir tik viegli pārmest otram daudz,
Bet savas kļūdas mēs piemirstam…

Ieskaties man acīs un padomā,
Vai viss ir tā kā esi teicis tu.

Ikdienu kāds pasaka ko aizskarošu,
Bet vai sāp tā, kā mēs to izrādam?

Izjūtas ir viegli aprakstīt,
Bet izrādīt tik grūti…

Ikdienu vēlos tev kaut ko teikt,
Bet man trūkst drosmes.

***

Es mūžīgi vēlos palikt pagātnē.
Bet ne jau šodienā…
Vēlos palikt dienā,
Kuā biju laimīgāka un priecīgāka.
Dienā, kurā domās dzīvoju allaž…
Vēlos izprast – kura ir tā diena…
Varbūt vakardiena?
Šaubas mani māc,
Jo zinu,
Ka esmu bijusi laimīgāka.
Vispār, jau visu dzīve ir laba,
Tāda kāda tā ir.
Jo manos spēkos nav mainīt
Dzīvi šo,
Jo esmu tikai cilvēks
Un nekas vairāk…