Pianistes blogs

Lūdzu, nositiet mani, ja es vēl kādreiz muldēšu, ka mana dzīve ir perfekta.. Jo mana dzīve nav tuvu pat labai…

Bļeģ, man jau apriebies. Atvainojos, bet tie, kuri nevēlas lasīt rupeklības, droši var nelasīt šo ierakstu. \

Jūtos tik vientuļa, neiederīga un atstumta. Bet ne jau bez iemesla. Man apriebies būt rezerves variantam… Vai ne, forši!? Nenāks neviens ārā, neviens nepalīdzēs, pasauks Airisiņu, viņa jau iznāks, viņa jau palīdzēs. Nu i nah. Kam man to?! Bļeģ, zajebaļi jau ir viss tas.  Gājām ārā divatā… Viss bija ok, neesmu es ne urla, ne žīds. Kopā bija jautri… Man likās, aij, vienalga, kas man likās. Mēs sarunājām, bet, nē, uzradās trešā persona, un, lai es neapvainotos (citu iemeslu nevarēju izdomāt), pasauca arī mani līdz aārā, lūk, tad es paspēju būt gan urla, gan žīds, paspēju apvainoties un par to tikt nolamāta…

Un ne tikai tad es jūtos kā rezerves variants. Kārteējais gadījums, kad mani pasauc ārā, un šoreiz pat neslēpj, ka pirms tam zvanīts n-tajiem cilvēkiem, kuri atteikuši, un pašaās beigās tikai man. Arī šis pats cilvēks mani pierunāja lietuū doties uz vietu x, tad aiziet līdz šī cilvēka mājai. Un tur man pasaka: “Varbūt ejam mājās?”. FORŠI. Iet vienai lietū bez lietussarga līdz mājām (~1km).

Un šie nav vienīgie cilvēki, kuriem es esmu rezerves variants.. Visiem es tāda esmu. Man prieks. Bet man ir apnicis.. Labāk nīkšu viena, beigšos nost.. Vai vēl nez kas notiks.. Bet es negribu būt rezerves variants.