Pianistes blogs

Pēkšņi uznaāca vēlme tāpat par visu rakstīt, nebija ko darīt.. Un uznāca šī vēlme. Cik esat ievērojuši, man patīk rakstīt.. Tas jau ir hobijs. :) Nedomāju, ka slikts. Šad tad noder.

Nenāk prātā par ko rakstīt vienīgais. Bet es jau spēju izdomāt, gan jau kaut ko. Parasti man rodas idejas. ;p Tā pēkšņi un nemanot.. Neviens nekad mani nepabrīdina, ka konkrētajā momentā man būs iedvesmas uzplūdums. ;D Varbūt tu varētu mani nākamreiz pabrīdināt, ka man būs iedvesmas uzplūdi? :) Būšu ļōti pateicīga. ;p

Nesen nolēmu uzrakstīt kādu dzejoli pa seniem laikiem..

Es zvēru, ka es varu aiziet,
Un tu to ļoti labi apzinies.
Bet dažreiz ir sajūta,
Ka tomēr sirds dziļumos tu vēlies,
Lai palieku es.
Bet tie ir tikai maldi,
Jo iekšēji tu mani neciet,
Un liec man to apzināties..
Tu karsti vēlies,
Kaut aizietu es uz neatgriezšanos,
Un apsolu tev es,
Ja man pietiks drosmes,
Es to izdarīšu..
Tikai par prieku tev.

Shon, ejot pa Chakstes ielu maajaas, paardomaaju savus dzejoljus. Nevienam tos neveelos lasiit, jo noteikt paarmetiis par to, ka rakstu druumu dzeju – par dziivi un naavi, par cilveeku probleemaam.. bet taa ir savaa zinjaa svariiga teema. Kaut gan tie dzejolji nav diez ko raksturiigi man – esmu jautra un smaidiiga, prieciiga un reeciiga, bet dzejolji – skumji.
Sāku domāt par pašnāvībām. Ceru, ka nekad neko taadu neplānošu un nedariīšu, bet es aizdomājos…
Parasti saka – par ko tie cilvēki domā.. kas viņi nedomā par sev tuvajiem?
Bet bieži vien šiem cilvēkiem šie tuvi nejauši ir teikuši – kaut tevis nebūtu šajā pasaulē! Es tevi neciešu! Es tevi ieniistu! tu man neesi vajadziigs! vai tamliidziigi. Tas cilveeks, kam tas pateiks, to vienmeer atceras, bet tas, kursh to pasaka, biezhi vien aizmirst…
Cereesim, ka nekas taads nenotiks ar mums. Es pat luugshu, lai nekas taads nenotiek ar jums.
Bet padomaajiet kaadreiz par visu no cita skatu punkta.