Lāsts vai laime?!
Liktenis man piespēlēja iespēju,
Ko garām laist es nedrīkstēju.
Bet ne vienmēr cilvēki klausa
Liktenim savam – vienīgajam.
Katrs mirklis ceļā uz Likteni
Ir nozīmīgs.
Ja būsi pārāk lēns – nokavēsi.
Ja pārāk ātrs – palaidīsi garām.
Hoobastank – The Reason.mp3
Es ilgi domāju, kura ir mana mīļākā dziesma.
Es noklausījos visas savas iecienītākās Kiss dziesmas.. Nē. Nav neviena īstā.
Es noklausījos visas TRJA dziesmas, apstājos pie FACE DOWN un atcerējos par Hoobastank – The Reason.
Šīs divas dziesmas ir nenovērtējamas. Jo abām gan teksts, gan melodija ir perfekta. ;) Iesaku šīs divas dziesmas.
Par godu atmiņām.
Reiz satiku es Tevi,
Vasarā, kas bija.
Tā bija un izbija,
Tikai atmiņā manā palika.
Reidz domāju par Tevi,
Naktī, kas bija
Tik tumša un sapņaina,
Ka atmiņā man palika.
Reiz dzirdēju sapnī es Tevi,
Tas bija šonakt miega stundā,
Tu teici, lai rakstu vārdus šos,
Lai nekad neaizmirstu tos.
Tos, kas stāsta
Kas bijis reiz labs
Ar mani un Tevi.
Atmiņu vasara.
Naktī, nevarot aizmigt, es pārcilāju šīs vasaras atmiņas.
Paldies Tev, Jolant. Paldies Tev, Beāt.
Šī vasara pārspēja gan Ābeļdārza vasaru, gan vasaras kopā ar Elzu un Resnīti, gan bērnības vasaras ar zēniem.
Jolant, es nekad neaizmirsīšu, kā mēs uz estrādes jumta ēdām saulespuķu sēklas un slēpāmies no cilvēkiem, kā centrā apsmējām citu cilvēku “domas” un sievieti ar spalvainajām kājām, kuras vīrs/draugs viņai ik pa mirklim iegrābās pēcpusē, kā piknikojām un sauļojāmies uz trošu tiltiņa un sliedēm, kā bēgām no pedofīla, kā jautri gāja pie jūras. Un visu pārējo.. Vienalga, vai tev patika, vai nē.. nav jau gluži vienalga, bet man tas likās burvīgi.. Labprāt vēl kādreiz atkārtotu lielāko daļu no kopā pasāktā.
Beāt, ak, Beāt, tu man atstāji bagāžā 100x vairāk atmiņu no vasaras kā Jolanta. Atceros, kā kopā dziedājām “Es Tevi Satiku by New Old”, kā braucām ar riteņiem katru dienu, kā kaitinājām dīvainus čalīšus ;D, kā braucām peldēties gandrīz vai katru dienu, izbraukumu pie jūras, kā es nokritu no riteņa pie trošu tiltiņu [lidojums], kā spēlējām kārtis, kā iesprūdām liftā, kā zvanījāmies tik daudziem cilvēkiem un muļķojāmies, kā piknikojām visur, kur vien varējām, kā mūs izmeta no laivas, kā peldējāmies ar visām drēbēm, kā es iemērcu pusi kājas ūdenī un braucu ar slapjām biksēm mājās no Kroņauces, kā pie tavas omes plūmes lasījām, kā sēdējām gandrīz katru dienu uz betonu un visu, visu pārējo.. Pat uzskaitīt nespēju tos ideālos mirkļus, kuri man tika dāvāti tikai pateicoties tev.
Šī bija ideāla vasara – Atmiņu vasara. Paldies Jums, meitenes! :)
Nedaudz banāli..
Es naktis pavadu bezmiegā, tas ir šausmīgi, bet tai pašā laikā tas kaut ko dod.. Tajos mirkļos es daudz ko spēju pārdomāt, izdomāt.. Man ir arī iedvesma.. Pēdējo reiz pārcilāju atmiņas vienu bioloģijas stundu un tuvojošos valentīndienu, kuru es nevēlos, jo iespējams, kā vienmēr būšu viena. :)
Sirds ir muskulis,
Kuram pavēlēt nav lemts…
Kas taisnība, tas taisnība,
No visiem skatu punktiem.
Cik skumji būtu tas,
Ja sirds spētu stāt kaut uz mirkli.
Tā labāka ir dzīva -
Silta un mīļa.
Un neganti pat būtu,
Ja tā spētu klausīt mani,
Kad teiktu tai mīlēt tik tevi,
It kā tā pati jau to nezinātu!
Es varu aizsniegt ar mēli visus zobus! Kā arī – es neesmu idiote. ;D
Domājot ieraksta nosaukumu, atcerējos, ka traukos bija dienasgrāmatā kādam cilvēkam ieraksts, ka cilvēks nevar ar mēli aizsniegt visus zobus, nākamais teikums jau sekoja: un tā kā idiots, centies pierādīt, ka var. ;DŠodien jūtos vienkārši šausmīgi. Un es pat nebrīnos kāpēc. Vakardienas n-tie kritieni uz muguras atstāj sekas. + vecumdienās man varētu būt reimatisms vakardienas dēļ. Bet, nu, man liekas, ka tomēr nevajag tik ļauni runāt. Viss taču būs kedā. ;D
Bet es nezinu, kur tiem cilvēkiem rodas tādas idejas, such as, ‘attaisam Airisa ļifčiku’. Tad es dabūju gulēt sporta zālē zemē, lai neviens persons, kuram ir rokas, netiek klāt manai mugurai. Es māku sarežģīt šāda veida plānus, bet manu plānu arī bija viegli sarežģīt – kutināšana.
Tad es vakar pēc skolas atnācu mājās un nolēmu beidz izlasīt grāmatu “Krēsla”, kuru visi tā slavē, bija bik šoks, jo pašai baigi sakāpa emocijas, pat nezinu kāpēc, lika šo to pārdomāt. Tagad nolēmu, ka arī pati nopirkšu grāmatu un pie reizes ieturēšu diētu. Bet grāmata bija ideāla. Kā sāku lasīt, tā neatrāvos no grāmatas līdz pat pēdējai lapaspusei. Visus darbus pie kājas – tad bija grāmata! Tagad pavadu laiku klausoties grāmatas ekranizējuma soundtrack’us. Diezgan interesanta mūzikas izvēle, ļoti pat patīk.
Bet, nu, jā, es apsveru iespēju šim mēnesim sastādīt tādu nelielu darba plānu. Lai neatpaliktu.
1)Nopirkt grāmatu “Krēsla”.
2)Iemācīties no galvas tos divus nolādētos skaņdarbus, kuri man būs jāspēlē mūzikas skolas eksāmenā.
3)Uztaisīt projektu skolai,.
4)Beidzot izprintēt tās vizītkartes, lai par manu firmu uzzina vēl vairāk cilvēku.
Tas tā iesākumā būtu svarīgākais darāmais.
P.S. Mamma mani šodien iepriecināja. ^^ Viņa neiztaujāja mani 1x par puišiem. Tagad tēma bija: MANA IZLAIDUMA KLEITA. ;D
“Krēsla”
Cik dīvaini, ka tieši par šo grāmatu, rakstu es! Esmu atpalikusi, ja tā varētu teikt.. Bet tā vienmēr ir ar grāmatām. Kad visi jau izlasījuši, es nolemju izlasīt. Bet tiešām, nekad nenožēloju to!
Likās smieklīgi, ko visi var fanot par kaut kādu grāmatu par vampīriem un tikai tāpēc, ka šīs grāmatas ekranizējumā aktieris ir viens no Harija Poteru filmu varoņiem, sākt ienīst Hariju Poteru, vai arī sāk interesēties par Poteru, tikai tāpēc, ka samīlējušās aktierī. Man tas likās smieklīgi. Vēl visas tās runas, ka visas viņas nabadzītes sapņo par tādu puisi, kā šīs grāmatas galvenais varonis. Tagad es viņas nedaudz saprotu, kaut arī man aizvien nāk smiekli.. Priecājos, ka ar mani tā nav.
Grāmata bija interesanta. Tagad mana mīļākā grāmata, kas mani pārsteidz. Valoda grāmatā bija interesanta, savdabīga, bet man patika. Nebija riebīgu sarunvalodas vārdu, kas mani grāmatās mēdz kaitināt. Saturs bija ideāls. Tā doma, viss stāsts.. Dažbrīd pat noritēja pāris asaras [piedosim tač' meitenei. ;D]. Bet kopumā ideāla grāmata. Pat pie Harija Potera es nebiju tā pielipusi.. Tagad tik spēju raut un raut, lai tikai tiktu pie nākamās lapas!
Beigu beigās iesaku jebkuram cilvēkam izlasīt šo grāmatu. Patiks vai nepatiks. Tā ir darīšana. Bet es tev iesaku.. ;]
Kkāda blogeru stafete.
Par to nejauši uzzināju ŠODIEN, precīzāk plkst. 19:49 no Dr-T. Laikam tas man ir lemts kā sods, jo kā es sapratu no noteikumiem, ir jāraksta 7 lietas raksturīgas sev, kuras tev būtu interesanti uzzināt par mani. Tālāk šis uzdevums jānodod 7 citiem blogeriem. Bet, ņemot vērā, ka man jau tā ir problēmas ar sevis saprašanu, tad es domāšu ilgāk, nekā tas būtu ar jebkuru citu ierakstu.
Pirmkārt, par mani varētu teikt, ka man ir drukāšanas [kā arī runāšanas] mānija, ja parasti tie cilvēki, kuri daudz raksta, ir klusi, tad manā gadījumā ir smags izņēmums. Ja es varu drukāt memuārus, tad divreiz garākus memuārus varu atstāstīt citiem. ^_^
Otrkārt, esmu apmāta ar mūzika. Saprastu, ja tā būtu vienveidīga un vienpusīgi – klausīšanās, bet manā gadījumā tas ir: es klausos labprāt dažnedažādu mūziku, piemēram, rock, alternative, metal, bet tai pašā laikā arī klaiskā mūzika man ļōōōti patīk. Pati spēlēju divus instrumentus – klavieres & ģitāru. Un no nākamā gada bungas. Yea. ;D Un es bez mūzikas nevaru iztikt. Jo cilvēki, kas mani pazīst, to atzīst par visiem 100%.
Treškārt, man patīk rakstīt dzeju. Bet stulbākais ir tas, ka IEDVESMA, ja tā to var saukt, man rodas 3jos naktī. Man liekas, ka māmuķīts man sadotu pa ausīm, ja es trijos naktī izlīstu no gultas, ieslēgtu gaismu un apsēstos, lai rakstītu banālus pantiņus, kuri pat neizpauž manas jūtas. Ou, shit happens. Bet tas būtu mazāk trakais. Tagad, kad es trijos naktī pamostos ar kārtējo dzejoli galvā, es vnk paņemu telefonu un ierakstu tur, tai pašā laikā domājot: “Cik labi, ka ir tādi cilvēki, kā karkass, kurš man ieteica šādi rīkoties. ;DD”!
Ceturtkārt, uh, ilgi domāju, ko rakstīt pie treškārtiņa, pie ceturkārtiņa vēl kādas minūtes 20 padomāšu. Ah, es pat izdomāju daudz ātrāk! Interesanti ir tas, ka es dzīvoju 21. gs., kad it kā visās malās runā, ka jaunieši nelasot grāmatas, nemākot izteikties un tamlīdzīgi. Man patīk gāzt šo priekšstatu. Es grāmatas lasu ļoti daudz. Ja man pajautā, kura ir mana mīļākā grāmata, es domāju ilgi, jo vienmēr svārstos. Zin’, visi smejas, kad saku, ka Harijs Poters ir interesanta grāmata – bet tā ir taisnība. ;D FTW! Bet pēdējā laikā mana mīļākā grāmata ir Kŗēsla [vai arī Krēsls, ja tev tā labāk patīk. ;DD], diezgan interesants sižets. Kaut arī Paulu Koelju grāmatas arī ir ideālas, ko es varu teikt arī par Maikla Skota grāmatu “Alķīmiķis”. Ah, izplūdu runās, ne par sevi. ;D
Piektkārt, [lai izdomātu piektkārtīti nācās atvērt veco failu ar nosaukumu: Ko Tu domā par Pianiste! ;D ] Ah, man patīk, ka cilvēki mani uzskatu par nenopietnu personu. Jo, ja es neesmu nopietna, tad jau esmu vieglprātīga un jautra. Un tas nozīmē, ka es smaidu. Vēl viena mana mīļākā nodarbošanās – smaidīšana. Um. ;D Var teikt tā, ka es reti neesmu smaidīga. Jo kāpēc gan nepasmaidīt par visu, ko dzīve dāvā, tāpat tā ir tikai spēle, kurā galu galā tu būsi zaudētājs. ;D Tāpēc priecājies par to, kas ir. Pat par slikto.. Man tā patīk darīt. ;D
Sestkārt, [gandrīz uzrakstīju sekstkārt ;DD ] esmu pārākā sangvīniķe ar holēriķes iezīmēm. ;D HAH! Dubulta optimiste, dubults ekstraverts un gan runātāja, gan darītāja. Vai nav jauki? ;D
Un, beidzot! SEPTĪTKĀRT, es domāju, pietiks runāt par sevi labu. Neviens nav ideāls. Patiesībā esmu baigi riebīgs persons. Es varu kliegt uz cilvēkiem, tos mierīgi aizvainot.. Varbūt vēlāk nožēlošu, bet es patiešām izturos ļauni, un lūgt piedošanu arī nemāku.. ;D
TAS BIJA MURGS. VISU ŠO SACERĒT, jo es sevi nepazīstu vispār. :)
Stafeti nododu:
Iedvesma četros no rīta.
;D
Vai tas maz ir godīgi,
Ka liedz viņš man runāt par to,
Ko jūtu es pret viņu,
Kaut arī ik dienu
Pilina klāt benzīnu liesmai manā sirdī!?
Kā uzdrošinās liegt man
Izpaust jūtas dziļākās
Ka pats klusībā liek kliegt,
Ka mīlu viņu vienīgo!?
Lai liedz cik tīk,
Domāju es.
Jo teikts, ka sirdij nepavēlēs neviens,
Un mana sirds tik kliedz,
Ka mīl tevi vienu!
Iedvesma trijos naktī.
Ikkatrs, kuram lūgtu es,
Būtu teicis “jā”.
Bet es lūdzu Tev,
Tieši tam, kurš
Bez žēlastības saka “nē”.
Tas ir kā dūriens sirdī
Ar nazi, bultu un šķēpu reizē..
Tas lēnām nogalina
Neļaujot aizmirst.
Kad sirds saraujas,
Tā sāp no dūrieniem,
Bet izplešoties,
Tā mierina sāpes atmiņās.
Sirds lēnāk sāk puksēt,
Tā zina, kad tai laiks iet.
Tu kliedz: “NĒ!”,
Jo “jā” tu neproti teikt..
Un šoreiz varbūt nevēlies..
pievienot Sekoman.lv
