Pianistes blogs

Man liekas, ka lielākā daļa cilvēku, kuri mani pazīst jau zina, ka mans iecienītākais rakstnieks ir Paulu Koelju. Jāpasakās cilvēkam, kurš ieteica izlasīt vienu grāmatu. Kā jau viņš teica, no Paulu Koelju grāmatām rodas sava veida atkarība. Pašlaik esmu izlasījusi visas šī autora grāmatas, kuras ir izdodas latviešu valodā. Būtu jājautā, kāpēc es to stāstu, bet atbilde ir vienkārša: Manuprāt, šī autora labākās atziņas ir pelnījis izlasīt jebkurš.. Tad, nu, es padalīšos! *Ja reiz esi uzsācis ceļu, tad vienīgais attaisnojums tā pārtraukšanai ir slimība. *Mūsu ienaidnieks vienmēr atrod mūsu vājāko vietu. Tās var būt bailes no fiziskām sāpēm, bet tas var būt arī pāragrs prieks par uzvaru vai vēlēšanās visam atmest ar roku, domājot, ka tālāk cīnīties nav vērts. *Nekā nav un nevar būt sliktāka par padošanos, bēgšanu no cīņas. Tā ir daudz sliktāka par zaudējumu, jo zaudējot cilvēks vienmēr kaut ko iemācās. Turpretim bēgšana nozīmē ienaidnieka uzvaras atzīšanu. *Visgrūtākais brīdis, jo cilvēks baidās zaudēt to, kas iegūts, un vēlas padoties, kamēr tas nav noticis. *Cilvēki, kuri sevi uzskata par gudriem, ir neizlēmīgi, kad ir jādod pavēles, un dumpīgi, kad tās jāpilda. Dot pavēles tiem ir kauns, bet pildīt negods. *Pūliņi ir nepieciešami un veselīgi, bet tie ir velti, ja nav rezultāta. *Izšķirošos brīžos cilvēks vienmēr pieņem pareizo lēmumu. *Mēs paši nosakām laika ritējumu. *Viedokļu apmaiņa kalpo tikai vienam mērķim – tā palīdz cilvēkiem pārliecināt pašiem sevi, ka viņiem ir taisnība. *Mēs vienmēr zinām labāko ceļu, pa kuru būtu jāiet, bet izvēlamies to, pie kā esam pieraduši. /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/ *Vīriešiem nez kādēļ ļoti patīk justies pārākiem, viņi pat nenojauš, ka visbiežāk to rīcība ir apskaužami viegli paredzama. *Esmu sapratis, ka agri vai vēlu mēs kritīsim kārdinājumā, ja vien šāda iespēja mums tiks dota. *Labajam un Ļaunajam ir viena un tā pati seja. Un viss ir atkarīgs no tā, kurā brīdī tie šķērso cilvēka dzīves ceļu. *Pat visniecīgākais sīkums cilvēka dzīvē var sagraut pilnīgi visu. *Sākumā pasaulē bija ļoti maz netaisnību. Bet katrs nākamais kādu pielika klāt no sevis, allaž uzskatot, ka tas tāds nieks vien ir. Un jūs redzat, kur mēs šodien esam nonākuši. *Ļaudis iedomājas, ka visu kontrolē, lai gan patiesībā nekontrolē neko. *Ir divu veidu muļķi – tie, kas atsakās kaut ko darīt tāpēc, ka ir saņēmuši draudus, un tie, kas iedomājas kaut ko darām tāpēc, ka viņiem draud. *Viena cilvēka mūžs ir visas cilvēces mūžs. *Cilvēkam vajag to, kas viņā slikts, lai viņš sasniegtu to, kas viņā labs. *Tie sameklē ciešanas visjaukākajās vietās, jo iedomājas, ka nav pelnījuši laimi. *Ļaunums nerada labo. *Stāsts par vienu cilvēku ir stāsts par visu cilvēci. *Viss slēpjas spējā valdīt pār sevi. *Dzīve var likties īsa vai gara, viss atkarīgs no tā, kā mēs dzīvojam. *Tikai tagad viņa saprata, ka ir divi iemesli, kas cilvēkiem traucē īstenot savus sapņus: apziņa, ka to izdarīt ir neiespējami, un pēkšņi likteņa pavērsieni, kad sapnis negaidīti sāk piepildīties. Tās ir bailes un neziņa par to, kurp aizvedīs jaunais ceļš, bailes un neziņa par jaunajiem likteņa izaicinājumiem, bailes, ka viss, pie kā esam tik ļoti pieraduši, izzudīs uz visiem laikiem. /Paulu Koelju “Nelabais un senjorita Prima”/ *Starp nodomu un rīcību pastāv liela atšķirība. *Nekas šajā dzīvē nenotiek tā pat vien. *Dzīvot – tas nozīmē gaidīt izdevīgu brīdi, lai rīkotos. *Dzīve ir tāda, kāda tā ir, un nav jēgas gausties, tāpat nekas nemainīsies. *Ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir. *Normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. /Paulu Koelju “Veronika grib mirt”/ *Dari tā, lai naidnieks noticētu, ka ieguvums nebūs pūliņu vērts, ja viņš nolems uzbrukt; šādi tu mazināsi viņa aizrautību. *Nekaunies laikus nozust no kaujas lauka, ja uzskati, ka naidnieks ir spēcīgāks; svarīgs ir kara gala iznākums, nevis atsevišķs cīniņš. *Ja esi pietiekami spēcīgs, nekaunies arī tēlot vārguli, šādi ienaidnieks zaudēs saprātību un uzbruks pirms laika. *Māka pārsteigt pretinieku ir uzvaras ķīla jebkurā karā. *Pat vistālākā zvaigzne atmirdz lietās, ka ir viņa tiešā tuvumā. *Gļēvajam paša rīcības sekas ir kā putnu biedēklis, bet gudrajam tās ir kā gaismas stars. *Pasaule – tas ir šaha galdiņš. Šaha figūras – mūsu ikdienas soļi, spēles noteikumi – dabas likumi. Tiesa, mēs neredzam Spēlmani galdiņa otrā pusē, bet zinām, ka Viņš ir taisns, godīgs un pacietīgs. *Dzīve izmāca visus, kaut arī tas prasītu daudz laika. *Jo karā, tāpat kā mīlestībā, visu nav iespējams paredzēt. *Sapņa piepildīšanai vajadzīga dzelžaina griba un bezgala neatlaidība kaut arī mērķis būtu skaidri redzams, ceļš uz to ne vienmēr ir tas, kurš pirmais gadās zem kājām. *Vienmēr jāatceras, ka dažkārt spēks ir daudz iedarbīgāks par smalku stratēģiju. *Viss ir viens un jebkura indivīda rīcība ietekmē visus zemeslodes iedzīvotājus… *Īstas revolūcijas nobriešanai nepieciešams laiks. *Ikvienas stratēģijas divas vislielākās kļūdas ir šādas: uzsākt darbību pirms laika un palaist garām izdevību. *Ikviena apņēmīga rīcība pieprasa zināt vairākas lietas: gaidāmo iznākumu, līdzekļus mērķa sasniegšanai un esošās iespējas. *Sekunde neuzmanības – un ienaidniekam rodas iespēja dot izšķirošo triecienu. *Cilvēks nav vientuļa sala. *Viens nav karotājs, lai kāds būtu viņa nodoms, tas vienmēr būs saistīts ar citiem ļaudīm. *Visi baidās no visiem. Parasti šīs bailes izpaužas divos veidos: kā agresivitāte vai kā padevība. Tās ir vienas monētas divas puses. *Bieži vien aiz cilvēka ledusaukstās maskas slēpjas dedzīga sirds. *Katra sakāve atmaksājas ar divām uzvarām. *Tu vari spert tūkstoš nekļūdīgus soļus, bet tūkstoš pirmais var visam pārvilkt strīpu. *Citiem izklāstot savus uzskatus, tu esi spiests dzīvot saskaņā ar tiem. *Vārda “atbildība” sakne atsedz tā dziļāko jēgu: spēju atbildēt, rīkoties. *Cilvēki allaž ir tik pārliecināti par savām spējām pieņemt pareizo lēmumu, ka nepamana ironiju, ar kuru Liktenis raksta mūsu visu dzīves. *Bet pasaule netiesā, tā tikai slepus sadodas rokās, lai mums palīdzētu. *Pasaule ir kā milzīgs spogulis, kas atspoguļo katra cilvēka vissīkāko sejas vaibstu. *Citi zina labāk, jo viņu pieredze ir lielāka. *Dod muļķim kaut tūkstoš prātu, viņš gribēs tikai tavējo. *Mērķis neattaisno līdzekļus. *Nekas nestāv uz vietas. /Paulu Koelju “Ceļavārdi Gaismas bruņiniekam” *Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām. Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu. *Mīlestība ir vienas vienīgas lamatas. Kad tai iegribas mūs pārņemt, tā rāda vienīgi savu gaišo pusi, liedzot saskatīt šīs gaismas mestās ēnas. *Dieviem nerūp, lai tev būtu dzīve, kurā viss ir sakārtots un kur ik vēlme būtu piepildāma ar čaklu darbu un neatlaidību. Dievi nerēķinās ar mūsu plāniem un cerībām, kaut kur Visuma tālēs viņi izmet spēļu kauliņus, un izvēlētais, iespējams, būsi tu… /Paulu Koelju “Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju”/ *Cilvēkam dzīvē ir tikai divas problēmas: kad laiks sākt un kad laiks beigt. *Iedomājies, ka Hitlers ir uzvarējis karu, iznīcinājis žīdus visā pasaulē un pārliecinājis savu tautu, ka tā pieder augstākajai rasei. Vēstures grāmatas tiek pārrakstītas, un pēc simt gadiem Hitlera pēcnācēji ir tikuši galā ar visiem indiāņiem. Vēl pēc trīssimt gadiem pasaulē vairs nav neviena nēģera. Paiet piecsimt gadu, un varenā kara mašīna uzdrošinās vērsties pret Austrumu tautām. Vēstures grāmatas stāsta par senām kaujām ar barbaru ciltīm, bet neviens tam īsti nepievērš uzmanību, jo nav taču jēgas. Un tad pēc diviem tūkstošiem gadu kādā Tokijas bārā (Tokiju jau gandrīz piecus gadsimtus apdzīvo slaidi, zilacaini ļaudis) Hanss un Fricis nolemj iedzert alu. Piepeši Hanss paskatās uz Frici un jautā: “Klau, vai tā ir bijis vienmēr?” – “Kas tad?” Fricis nesaprot. “Nu šai pasaulē?” – “Protams, ka pasaule tāda ir bijusi vienmēr. mums taču to mācīja skolā!” – “Jā, nesaprotu, kāpēc uzdevu tik muļķīgu jautājumu!” secina Hanss, viņi izdzer alu, papļāpā par laiku un aizmirst šo jautājumu. *Zahir ir lietas, kas reiz aptaustītas, vairs neizgaist no atmiņas un sāk tik ļoti nodarbināt mūsu prātu, ka mēs kļūstam kā apsēsti. *Sensācija ir piecpadsmit minūšu parādība. *Kad mūs slavē, mums īpaši jāpievērš uzmanība savai uzvedībai. *Es neticu, ka ciešanām, vai traģēdijām piemīt ārstnieciskas spējas, tās ir dzīves sastāvdaļa, nevis sods par kādu nodarījumu. Visums norāda uz mūsu kļūdām, atņemot mums pašu svarīgāko – draugus. *Nesen es atklāju, ka īsti draugi ir tie, kas mūs pavada dzīves skaistākajos brīžos. Viņi ir aizkustināti, viņi priecājas par mūsu uzvaru. Bet viltus draugi parādās tikai mūsu dzīves sliktajos brīžos, tie rāda bēdīgu ģīmi, kas nozīmē – mēs esam ar tevi, lai gan patiesībā mūsu ciešanas izmanto kā mierinājumu paši savai nožēlojamajai dzīvītei. *Bet piedošana, kas izpaužas mīlestībā, tavu dzīvi ietekmēs pozitīvi. *Senāk daudz lasīju rakstnieku biogrāfijas un domāju, ka tie izpušķo savu profesiju ar apgalvojumiem, ka grāmata raksta sevi pati un autors ir tikai mašīnrakstītājs. Tagad es zinu, ka tā ir taisnība. *Tajā dienā, kad cilvēks ļaus uzplaukt īstai mīlestībai, tik skaistā un labi veidotā pasaule sašķobīsies un sašūposies it viss, kas šķita pareizs un īsts. *Reiz senā pagātnē kāds izdomāja, ka apprecoties diviem cilvēkiem jāpaliek nešķiramiem uz visu mūžu. Tiem jādzīvo līdzās viens otram kā divām sliedēm, kurām noteikts precīzs standarts. Ja viens vai otrs laulātais draugs dažreiz vēlas būt tuvāk vai tālāk, tas nav atļauts, jo to nosaka likums. Un likums nosaka: esiet prātīgi, domājiet par nākotni un bērniem. Kaut ko mainīt nav iespējams, jūsu dzīve kļuvusi kā dzelzceļa sliedes: starp tām jābūt vienādam attālumam gan iekāpšanas stacijā, gan ceļa vidū, gan izkāpšanas stacijā. Mīlestībai netiek ļauts nedz pieaugt ceļa sākumā, nedz saplakt pusceļā – tas ir pārāk riskanti. Un, kad pirmo gadu aizrautība ir pagājusi, laulības sliedēm jāsaglabā viens un tas pats attālums, tā pati stingrība un tie paši uzdevumi. Laulātie draugi tiek izmantoti, lai sugas saglabāšanās vilciens trauktos pretim nākotnei, un viņu bērni būs laimīgi tikai tad, ja attālums starp vecākiem paliks nemainīgs: 143,5 centimetri. *Ir ļoti svarīgi ļaut dažām lietām iet savu ceļu. Palaist vaļā. Atsvabināt. Cilvēkiem jāsaprot, ka neviens negrib spēlēt ar iezīmētām kārtīm: dažreiz mēs uzvaram un citreiz zaudējam. Neceriet saņemt kaut ko atpakaļ, neceriet, ka jūsu pūliņi tiks novērtēti, ka jūsu talantu pamanīs un ka sapratīs jūsu mīlestību. Aplis ir jānoslēdz. Ne lepnuma, ne augstprātības vai nevarības dēļ, bet gan tāpēc, ka kaut kam vairs nav vietas jūsu dzīvē. Aizveriet durvis, nomainiet plati, iztīriet māju un noslaukiet putekļus. Aizmetiet veco čaulu un kļūstiet par to, kas esat! *Labāk ciest badu nekā palikt vienam. Jo vienatnē – es nerunāju par to vienatni, ko mēs izvēlamies, bet par vientulību, kuru esam spiesti pieņemt, – vienatnē tu jūties tā, it kā vairs nepiederētu cilvēku dzimumam. *Par to, ka dzīvē esam pārstājuši virzīties uz priekš, vienmēr ir atbildīgs kāds notikums. Tā var būt trauma vai sāpīgs zaudējums, vilšanās mīlestībā vai pat kāda uzvara, ko neesam pareizi sapratuši un kas atņēmusi visus spēkus. *Tie ir tikpat bailīgi cilvēki kā jūsu paaudze, tā ir paaudze, kas sapņojusi mainīt pasauli, bet galu galā piekāpjās “īstenībai”. Mēs tēlojam stipros, tāpēc ka esam vāji. *Galu galā, teica persu gudrais, mīlestība ir kā slimība, no kuras neviens nevēlas tikt vaļā. Tie, kas to saķēruši, nepūlas atlabt, un tie, kas mīlestības dēļ cieš, atsakās ārstēties. /Paulu Koelju “Zahir”/ *Nav svarīgi, ar ko cilvēks nodarbojas, – ikviens spēlē galveno lomu uz pasaules vēstures skatuves. Un parasti viņš to nezina. *Ne jau tas, kas ienāk pa cilvēka muti, ir ļaunums, bet gan tas, kas iznāk pa to laukā. *Dzīvība dzīvību pievelk. *Cilvēki baidās sekot saviem lielākajiem sapņiem, viņiem liekas, ka nav to cienīgi vai arī ka nekad tos nesasniegs. *Pasaules dvēseli baro cilvēku laime, un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaules slepus sadodas rokas. *Ja tu sāksi apsolīt to, kas tev vēl nepieder, zudīs vēlme turpināt cīņu, lai to iegūtu. *Tagad esmu sapratis: ja mēs nepieņemam likteņa dāvanas, tā pārtop lāstā. *Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus un nekad neaizmirst par eļļas pilieniem tējkarotē. *Mēs baiļojamies zaudēt to, kas mums ir, vienalga, vai tā būtu dzīvība, manta vai īpašums. Bet šīs bailes izgaist, kad saprotam, ka pasaules vēsture un mūsu dzīvesstāsti ir rakstīti ar vienu roku. *Dzīve – tas ir brīdis, ko mēs izdzīvojam šobrīd. *Ikviena lieta zemes virsū var pastāstīt par jebkuru citu lietu. *Bailes no ciešanām ir sliktākas par pašām ciešanām. *Ikviena meklēšana sākas ar iesācēja veiksmi. un ikviena meklēšana beidzas ar uzvarētāja pārbaudi. *Ja cilvēks dzīvo izdzīvodams savu likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt par nesasniedzamu: tās ir bailes no neizdošanās. *Kas notiek vienreiz, nekad nevar notikt otrreiz. Bet, kas notiek divreiz, nešaubīgi notiks trešoreiz. /Paulu Koelju “Alķīmiķis”/ *Jo arī viņa dzīve – tāpat kā jebkura cilvēka dzīve – sastāv no pagājušā gabaliņiem. Bet kādā jaukā brīdī šie gabaliņi sāk veidot kopīgas līnijas un iegūst kopīgu formu. *Ja veltīsim uzmanību tikai sakāvju lentei, tas paralizēs visas mūsu darbības. ja veltīsim uzmanību tikai pieredzes lentei, drīz vien uzskatīsim sevi par gudrākiem nekā esam. Cilvēkiem nepieciešamas abas šīs lentes. *Maktub nozīmē stāv rakstīts. *Ja tu šajā dzīvē esi, Tev ceļš vēl tāls līdz mērķim ejams. *Bet tas nespēj nogalināt nevienu, kurš to vienkārši vēro. Gluži tāpat arī sliktas domas nespēj radīt nekādu ļaunu, ja tu neļaujies to kārdinājumam. *Sliktu domu graujošās sekas parādās stipri vēlāk. Bet, ļaujot šīm domām izpausties fiziskajā plānā caur ciešanām, mēs saprotam ļaunumu, ko tās mums nodara. Un iemācamies izvairīties no tām. *Nekad nekaulējies par radušos iespēju, un tevi sauks par gudru! *Un ziņa ir šāda: tu mirsi. Rīt vai pēc piecdesmit gadiem, bet agri vai vēlu tu mirsi. Kaut arī tu tam nepiekristu. Kaut arī tev būtu citi nodomi. Tāpēc kārtīgi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē. *Nekad necenties vienmēr būt nevainojams! *Esi nekonsekvents, ik pa brīdim maini savu viedokli un nekaunies nonākt pretrunā ar sevi, ja vien ar to nenodari kādam ļaunu. *Un nav svarīgi, ko domā citi – jo viņi tāpat domās, ko gribēs. *Tos, kas sper soli jaunā virzienā un grib kaut drusku patērēt no iepriekšējās dzīves, saplosa viņu pašu pagātne. *Baidoties raudāt mēs pārstājam smieties. *Nekad neaizmirsti, ka esi brīvs un ka jūtu izrādīšana nav nekas apkaunojošs. *Vai tad ir kāds noteikts laiks, kad drīkst izrādīt prieku? *Būt laimīgam, tas nav grēks. *Nevainojiet sevi, ka tērējat laiku muļķībām. Tie ir mūsu mazie prieciņi, kas mums palīdz. *Bailes nav gļēvuma pazīme. Tieši bailes mums ļauj braši turēties dažādās dzīves situācijās. Tas, kurš jūt bailes un nepadodas tām, pakļauj sevi drošsirdības pārbaudei. Turpretī vieglprātīgs ir tas, kurš riskantos brīžos neapzinās briesmas. *Nāve nozīmē vienmēr atrasties nemainīgā stāvoklī. ja tu esi pārāk mierīgs, tas nozīmē, ka tu nedzīvo. *Bieži vieglāk ir mīlēt nekā būt mīlētam. *Bet tas, ko domā citi, nav no svara; svarīgi, lai tavā sirdī mājotu prieks. *Vārdi pārvērš pasauli un arī cilvēku. *Nekad neļauj ieradumam noteikt tavu rīcību. *Viss beidzas labi. Ja kaut kas nav labi, tas nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies. *Dzīvot vienos spriedelējumos – tas nav to vērts; reizi pa reizei kļūdīties piederas cilvēka dabai. /Paulu Koelju “Maktub”/ *Jā,, dzīve ir strauja un nežēlīga: tikai dažās sekundēs tā iegrūž cilvēku no debesīm ellē. *Šodiena jādzīvo tā, it kā tā būtu pirmā (vai pēdējā) diena mūžā. *Īsta brīvība nozīmē – zināt, ka tev ir vissvarīgākais pasaulē un tai pašā laikā tev tas nepieder. *[..]izlikās stipra, kad bija vāja, un izlikās vāja, kad bija stipra[..] /Paulu Koelju “11 minūtes”/ *Neviens neuztic savus sapņus tiem, kas tos varētu sagraut. *Manuprāt, baletdejotāji stāv uz pirkstgaliem tāpēc, ka vienlaicīgi pieskaras zemei un sasniedz debesis. *Mīlestība ir pietiekams attaisnojums jebkura eksistencei. *Īsta mīlestība sastāv no sakāpinātas jūsmas un agonijas. /Paulu Koelju “Portabello ragana”/ *Bieži vien tas, ko dēvējam par “pieredzi”, ir vien mūsu sakāvju summa. Tāpēc mēs skatāmies uz priekšu un baidāmies spert nākamo soli, jo atceramies reiz pieļautās kļūdas. *Akla uzticēšanās ārstiem noved pie atziņas, ka pilnīgi viss ir kaitīgs veselībai. Akla uzticēšanās mācītājiem noved pie atziņas, ka pilnīgi viss ir grēks. Akla uzticēšanās militāristiem noved pie atziņas, ka pasaulē nekur nav droši. *Tikai tiem, kas nebaidās iet, ceļš kļūst redzams. *Mēs visi esam savas dzīves galvenie varoņi, un bieži redzamākās pēdas atstāj nevienam nezināmi varoņi. *Katrs no mums var piedāvāt tikai to, kas viņam ir. *Garlaicība ir tad, kad apstājas kustība. *Pienākums – entuziasma trūkums vai apziņa, ka savā mīlestībā jādalās ar vairāk nekā vienu cilvēku. *Cilvēkiem piemīt slimīgs prieks nemitīgi sūdzēties par dzīves apstākļiem. *Es nezinu panākumu noslēpumu, bet es zinu zaudējumu noslēpumu – tā ir vēlēšanās pildīt svešu gribu. *Jo vairāk plānojam savu rīcību tālu uz priekšu, jo vairāk iespēju kļūdīties – tādējādi mēs neņemam vērā četras svarīgas lietas: citus cilvēkus, dzīves skolu, kaislību un savaldību. *Viena cilvēka laime nenozīmē bēdas citiem. *Miers nav pretrunā ar karu. *Ikviena iespēja pārveidot sevi ir arī iespēja pārveidot pasauli. *Cilvēks, kas pārvērtē savu intelektu, reizēm nenovērtē savu pretinieku. *Mēs saskatām ļaunumu citos, jo pazīstam ļaunumu sevī. Mēs nepiedodam tiem, kas mums nodara pāri, jo domājam, ka viņi nepiedotu mums. Mēs sakām tuvākajiem sāpīgu patiesību, jo paši vēlamies noslēpt to no sevis. mēs izrādām savu spēku, lai neviens neredzētu mūsu vājumu. Tāpēc spriežot tiesu savam brālim, vienmēr iedomājies, ka viņa vietā esi tu. *Mēs steidzamies izaugt lieli, bet vēlāk nopūšamies par zaudēto bērnību. Sabojājam veselību, pelnot naudu, bet vēlāk naudu iztērējam ārstiem. Cilvēks tik dedzīgi domā par nākotni, ka aizmirst par tagadni, līdz ar to nedzīvojot ne tagadnē, ne nākotnē. Cilvēks dzīvo tā, it kā nekad nebūtu jāmirst; un mirst tā, it kā nekad nebūtu dzīvojis. *Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, tie ir paliek divdesmit dolāri. Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino, bet mēs joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam. *Viss kas šodien ir īstenība, kādreiz šķita nesasniedzams. *Atceries – lai ko tu dzīvē darītu, aiz tevis vienmēr paliks pēdas. Tāpēc vienmēr apzinies, ko dari. *Arī tad, ja draugs dara ko tādu, kas tev nepatīk, viņš ir un paliek draugs. *Ikviens dusmās darīts darbs lemts neveiksmei. *Grūti saprast, kāpēc cilvēkiem piemīt šī mānija katrai darbībai paredzēt noteikumus. *Tātad, visparastākā vēlēšanās dalīties, atļauj ieiet pasaulē, kurā napastāv vārdi un viss ir saprotams. Nepastāv arī bailes, ka tevi varētu pārprast. *Gribam to vai ne, bet nāves eņģelis mūs jau gaida. *Notika viss, kam bija jānotiek, lai nekas nenotiktu. *Ļoti bieži viena trūkstošā ķieģeļa dēļ mēs izpostām savus dzīves sākotnējo projektu. *Lai gan dzīve turpinās un mēs esam mūžīgi, kādu dienu šī dzīve beidzas. *Šī diena ir tikpat laba kā jebkura cita, lai aizietu no šīs pasaules. *Būtu muļķīgi baidīties no nāves, jo mēs visi mirsim, agri vai vēlu. Un tikai tas, kurš pieņem šo patiesību, ir gatavs dzīvei. *Cilvēki atšķiras cits no cita. Mums jāda viss, lai tā būtu arī turpmāk. *Ikvienam cilvēkam dots viens tikums spēja izvēlēties. Ja viņš to neprot izmantot, tikums pārvēršas par lāstu, un citi cilvēki izvēlas viņa vietā. *Ikvienam cilvēkam dvēselē jāsaglabā kaut neliela neprāta liesma, un tajā pašā laikā jāuzvedas kā normālam cilvēkam. *Viss, ko darām tagad, attiecas uz nākotni kā sekas, bet uz pagātni, kā grēku izpirkšana. /Paulu Koelju “Kā aizplūstoša upe”/ Ceru, ka kāds šo izlasot, nolems izlasīt šīs grāmatas. Un vispār tam, kurš visu šo izlasīja, pienākas cepums no manis. :] Tā kā – piesakās.