:) Es esmu laimīga..
Es mīlu rakstīt dzeju..
Te nedaudz sakrājies..
Izmirusi pilsēta,
Tik klusa un baisma.
Tukšas veikalu vitrīnas,
Naktī izlaupītas.
Gaisma mirdz tikai vienā namā,
Tas nams ir mana māja.
Tā ir vienīgā vieta,
Kur šai pilsētā mīt prieks.
Es dzīvoju pilsētā,
Pilsētā izmirušajā,
Kur vietu var atrast arī tev,
Ja vien tu vēlies.
–
Es vēlos draudzību
Ar rōzā lenti apsiet.
Es vēlos, lai tā dzīvo
Lai tā valda starp mums.
Es cenšos visu labot,
Bet lēni visu sagrauju.
Tā draudzība, kas valdīja
Brūk un brūk manis dēļ.
Tu atgrūd mani,
It kā es būtu ļaunā.
Bet tu labi zini,
Ka es tikai cenšos.
Tu liec man sapņot
Par to, ka draudzība ir mūsu,
Bet tā nav taisnība,
Jo es to sagrāvu.
–
Mans nāves eņģeli,
Es nebaidos no tevis.
Es baidos tevi pazaudēt,
Kaut uz mirkli.
Mans sargeņģeli,
Es nebaidos tevi pazaudēt.
Es baidos tikai no tā,
Ka aizmirsīsi tu mani.
Mans draugs,
Nepamet mani tagad,
Kad eņģeļi mani pametuši.
Paliec ar mani uz brīdi.
Pameta mani eņģelis nāves,
Pameti mani tu.
Aizmirsa par mani sargeņģelis,
Aizmirsa viņš mani pasargāt.
Es esmu viena,
Viena vienīgā,
Kura sēž un smaida,
Jo ir viena un brīvībā.
–
Slepkava.
Es vēlos tevi nogalināt,
Ar dūrienu negaidītu krūtīs.
Es vēlos, lai tu domā
Par mani pēc nāves savas.
Es asinu dunci asiņaino,
Lai triektu to krūtīs tavās.
Tā neaizmirsīsi tu mani nekad,
Lai kā arī to vēlētos tu.
Es veltu tev vārdus drūmākos
Ar cerību, ka nīdīsi tu mani.
Dāvāju tev naidu savu ar mīlestību sajauktu,
Kurš lēni nogalina tevi nakts tumsā.
–
Tu lēni pielavies,
Lai nobiedētu mani.
Tu zini manu vājo punktu.
Manas bailes, manas fobijas.
Tu lēni piezodzies
Un kliedz man ausī:
“Es tevi nīstu!
Lai lūzt tava sirds.”
Tu steidzīgi uzbrūc man,
Tavs mērķis sen man zināms.
Bet tik un tā
Gatava es neesmu mirt.
–
šie bija mani jaunākie dzejoļi. :) Paldies par uzmanību.
VĒL 18 DIENAS.
JĀ, JĀ, JĀ. :D Līdz manai dzimšanas dienai palikušas tikai 18 dienas. ES BŪŠU VECA. :( Un man paliek 16.. Pirmo reiz marsieši mani nesavāks pēc 16, bet viņu solījumiem nedrīkst diži ticēt.. Jo neviens nespēj dzīvot bez manis. ;D
Marsieši tic man!
Tātad.. Muldēju atkal kaut ko par savu vecumu un marsiešiem.. Atcerējos, ka marsieši ir mani čomi. Tātad. Persona A šoreiz būšu es, un persona B ir lēticīga persona.
Nesen skolā bija garlaicīgi un kaut kas ieminējās par marsiešiem. Mana top tēma. Es, protams, iekliedzos, ka es PAZĪSTU MARSIEŠUS. Atcerējos vienkārši savu veco nick’u Marsieshu_Pianiste. Un sāku stāstīt vienai čiksai: “Klau, zini, es pazīstu marsiešu! Viņi mani savāca 666. gada 6. jūnijā. Man bija tikko palikuši 16 gadi. Biju tāda forša čiksa no Spānijas.” Šamā tāda pajautā: “Kā tad tu tagad vari būt tik jauna? Un pie tam kā tu tiki vaļā no viņiem?” Nu, tad es sāku stāstīt savus piedzīvojumus. “Saproti, es vienmēr esmu bijusi baigā pļāpa. Un, kad marsieši mani savāca, viņi to nezināja. 16 gadus lidoju ar viņiem. Viņi nespēja mani paciest vairāk un atgrieza kkādā vecumā un izlaida Francijā. Tur es iemācījos franču valodu, bet tagad jau viss aizmirsies, eh, cik sen nav tur būts! Pēc tam viņiem sāku pietrūkt, un viņi atkal dažus mēnešus pēc manas 16 dz.d. savāca mani! Un tā viņi visu laiku mani mētā. Biju Amerikā, kad notika pilsoņu karš. Skats bija šausmīgs. Biju viss kaut kur. Tāpēc tik labi man iet vēsturē. Nu, tā! Zin’, moš, tagad sapratīsi, kāpēc man tik ļoti bail no dz.d. 16 paliek. Bet viņi teica, ka neņems mani vairāk atpakaļ, jo man ir jādzīvo kā visiem cilvēkiem..”
Protams, viņai radās jautājumi, kā es viņus sapratu un tmldz. Bet esmu izcila muldoņa. ;D
Saruna.:D
Saruna starp diviem cilvēkiem. :D
A: Tu taču zini, kas man patīk!
B: Protams. Pāvils.
A: Tu teici īmō?
B: NĒĒ! Pāvils!
A: Tu zini, ka man nepatīk īmō!
B: Bļe, tu lose esi? Es saku P Ā V I L S!
A: Bāāāc! Stulbs esi? Man riebjas īmō!
Un tā A nokaitināja B, līdz B ignorēja A. :D
Vārdi tušēti un slēpti. Esmu B. ;D Un Pāvils nav Pāvils. :D
Man garšo ēst.
Galīgi esmu aizmirsusi par savu blogu. Sava veida nejēdzība. Bet vispār, man tikko uznāca nevaldāma vēlme šeit kko parakstīt. Par savu dzīvi pēdējā laikā. Sākšu ar 18.02. – Ēnu dienu. Tur arī sākās visas manas problēmas. Vienkārši šausmīgi. Kā arī šeit biju postojusi mazāk dēļ notikuma 18.02., kā arī sekoman.lv dēļ. :]
Varu derēt, ka rakstot šo ierakstu, man visi datumi būs vienā lielā putrā, tāpēc vienkārši rakstīšu, ko atceros, neievērojot datumus.
18.02. tiešām es biju Rīgā. Kaut arī Rīga man riebjas, man bija nepieciešamība tur būt tajā dienā. Bija Ēnu diena. Man izdevās atrast (tagad fonā skan Oomph! – Brich aus) Informāciju Tehnoloģiju projekta vadītāju un ēnot viņu. Šajā dienā es patiešām pārliecinājos par to, ka esmu uz īstā ceļa. Tiešām šī profesija iekļauj visas manas intereses un manus nākotnes profesijas ideālus. Gan drošības sajūta, ka profesija ir pieprasīta darba devēju rindās, gan algas lielums, gan manas intereses – komunicēšana ar cilvēkiem & datori. Vai var būt vēl labāk? Nezinu, noteikti, ka ir arī labāk. Pašlaik es zinu, kas vēlos būt, kaut arī reāli prāts vēl strīdās, ka neko nezinu par piedāvātajām profesijām, kuras saistās ar vēsturi. Vēsture arī ir mana sirdslieta.
Bet ne jau tā bija problēma šajā dienā (18.02.), bet gan mans tizlums (tagad jau fonā skan Eminem – The Real Slimshady). Es nezinu, cik tizlam ir jābūt cilvēkam, lai krītot pa trepēm iegūtu gredzena traumu. Manam pirkstam uzlika šuves un normālai darbībai varēju teikt atā uz vismaz 2 nedēļām. Pat tagad man ir nedaudz apgrūtinoši rakstīt. Bet es to spēju pārdzīvot, neesmu ņuņa.
Nākamās dienas bija smagas. Bija jāuztaisa projekts, bet es biju 2x lēnāka nekā parasti. Visi teiks, ka tik un tā es biju ātra, bet mani tas kaitināja, ka man tiek atņemts laiks. Es uztaisīju projektu ceturtdienā, piektdienā aizstāvēju. Pāris dienas atpakaļ uzzināju, ka par manu darbu ir ielikts 10. Nešaubos. Manā klasē nevienam nesanāca vienā dienā ēnot 4 profesijas kā nekā.
Pēc tam es atklāju vēl pāris problēmas – es nespēju normāli spēlēt klavieres.
Bet nav man visa dzīve uz sliktā bāzes. Es biju tik un tā priecīga, jo visā ir savs pozitīvais.
Bija viena jauka diena, kad visi mani smīdināja, bet vakarā es uzzināju, ka valsts matemātikas olimpiāde ir ielikt 1. aprīlī. KĀPĒC? KĀPĒC JĀSABOJĀ VISS? Es to nesaprotu. Tagad garīgais un veselība vēl lielākā pakaļā. Jā, pakaļā. Man zabej viss. Gribas normāli padzīvot. Bet, nē. Protams, tad es esmu slima, tad kkas kko sačakarē un tā tālāk. Tā viss uz riņķi.
YO, esmu repere klepere. Man gribas gulēt. Un es muldu un muldu, un muldu. Tagad man cauri izskrien drebuļi, skan Prāta Vētra un man ir skumji, mani sāk mākt nojausma, ka mani drīz pametīs visi. Es būšu viena un garlaikota. Bet tāda jau tā dzīve ir.
Laikam sākšu rakstīt pasaku un meklēt 10 dzejoļus. Pāris konkursi priekšā.
Jauns Mēness.
Jā, te atkal es ar saviem postiem.
Kā jau zināms aizrāvos ar mazo meitenīšu mīļāko grāmatu “Krēsla”. Tā pat, kā visas mana vecuma meičas, arī es gaidīju, kad iznāks 2. daļa jeb “Jauns Mēness”. Uzmini, nu, vai sagaidīju? ;D Sagaidīju gan. Jau izlasīju.
Sandija pirmdien aizdeva. Jau skolā garajā starpbrīdī izlasīju pirmās 100 lpp. Ļoti aizraujoša. Tālāk nelasīju, jo būtu raudājusi.
Grāmatu izlasīju pāris stundās kopumā. Nespēju atrauties, kamēr nebiju to “apēdusi”. Jūtos tagad tik labi.
Tagad tik atliek gaidīt 3. daļu jeb “Aptumsums”. Diez kā tur būs. Kas to lai zina, kas to lai zina.
Latv.val.-runa- Kiss koncerts.
Sveiki! Vai esat apmeklējuši kādus rokkoncertus? Man 2008. gadā bija iespēja apmeklēt 3 šāda veida koncertus. Tagad es varu teikt: „Es tur bija!” Es biju „Kiss”, „Queen” un „Scorpions” koncertos.
Es jums vēlos sīkāk pastāstīt par, manuprāt, grandiozāko no šiem trim! Tā bija „KISS” uzstāšanās Latvijā. Pirmais rokkoncerts manā mūžā. Man bija iespēja atrasties vienā zālē ar dzīvām roka leģendām.
Grupa svinēja savu 35 gadu pastāvēšanas jubileju. Viņi bija nolēmuši pārsteigt savus fanus visā Eiropā. Arī Latvijā! Koncerttūres nosaukums bija „Alive”, kas nozīmē dzīvi. Viņi tiešām pierādīja, ka ir dzīvi un tikpat labi, kā jaunībā. Ka vecums nav problēma būt izcilām roka zvaigznēm.
Koncerts notika 22. maijā arēnā „Rīga”. Tā kā pēc vecā kalendāra sanāk, ka tieši šis datums ir mana vārda diena, tad tētis man sarūpēja ideālu dāvanu – lielu plakātu ar manu elku fotogrāfiju. Tagad šis plakāts rotā manas istabas sienu.
Pats koncerts iesākās traki, jo fanus arēnā ielaida tikai 5 minūtes pirms koncerta sākuma. Varbūt arī nebūtu ielaiduši tad, bet fani bija pārāk nemierīgi! Mēs visi kliedzām „MĒS GRIBAM „KISS”! MĒS GRIBAM „KISS”!” Protams, teksts tika izkliegts angļu valodā, jo šī grupa ir amerikāņu gleimroka grupa. Biju tik saviļņota, ka man ir iespēja atrasties vienā zālē ar savu iecienītāko grupu, ka nespēju klusēt, man bija jākliedz, ka es viņus gribu dzirdēt un, protams, arī redzēt!
Koncertā tika izpildītas grupas populārākās dziesmas. Iemesls tam varētu būt, lai fani spētu dziedāt līdz un izjust piepildījumu. Protams, koncerts ir neiedomājams bez solo priekšnesumiem. Grupas solists, Pols Stenlijs, kurš ir arī ģitārists, izpildīja smeldzīgu balādi. Basģitārists, Džene Saimons, jau spēlēja populāru dziesmu no grupas repertuāra. Viņš priekšnesuma laikā lidoja virs fanu galvām un pa muti viņam tecēja mākslīgās asinis. Solo ģitārists, Tomijs Taiers, tik labi pārzina ladu atrašanās vietu uz grifa, ka var pat ģitāru spēlēt, turot to virs galvas. Savukārt, bundzinieks, Ēriks Singers, sniedza perfektu paraugdemonstrējumu, kā profesionāli spēlēt bungas.
Visbiežāk cilvēkiem šis koncerts asiocējas ar vienu no labākajiem šoviem, kāds Latvijā jebkad ir bijis. Lai gan es augstāk vērtēju mūziku, šovs ir neaizmirstams. Man vienmēr atmiņā paliks papīra lietus, kurš lija pār faniem. Man atmiņā paliks viss pirotehnikas daudzums, kas tika izlietots. Man atmiņā paliks mans šķībais smaids, kad Stenlijs trieca savu ģitāru pret zemi un gaisā izšāvās liesmu mēles, vēl viens trieciens – liesmu mēles. Un pēc pāris triecieniem ģitāra saplīsa. Es nespēšu arī pārdzīvot to, ka manā īpašumā nenonāca neviens mediators, kas tika mests fanos. Tomēr visspilgtāk atmiņā man paliks visi tie vārdi, kurus faniem veltīja Pols Stenlijs. Visskaistākais brīdis visā koncertā bija tad, kad solists uznāca uz skatuves ar Latvijas karogu, nobučoja to un teica: „Mēs bijām Krievijā, Vācijā, Austrālijā un citās pasaules vietās, bet jūs Latvijā esat labākie fani!” Lai gan tas ir tikai šovs, fani tajā mirklī par to nedomā, jo tajā brīdi tie vārdi tiek attiecināti uz katru fanu, kas atrodas konkrētajā zālē. Šie vārdi aizskar visdziļākās sirds stīgas. Tie, kas to nav pieredzējuši, nekad nesapratīs šos fanus, jo tikai atrodoties tur, var izjust tās emocijas, saprāta zudumu u visu pārējo, ko šāds koncerts var sniegt.
Ja man kāds tagad teiktu, cik lielu summu es būtu gatava maksāt, lai atkal nokļūtu „Kiss” koncertā, man nāktos atbildēt: „Tik daudz, cik vien spētu!” Es būtu gatava maksāt 100 Ls pat, tikai lai atkal dzirdētu un redzētu viņus. Dzīvus, skanīgus un elegantus!
*Glam rock – mūzikas stils, rock mūzikas paveids. Mūziķiem bija raksturīgi ģērbties krāsainos apģērbos un triko, apavi uz augstiem papēžiem. Ļoti izteikts kosmētikas pielietojums.
Latv.val. runa – Rokkoncerti.
Sveiki! Vai esat apmeklējuši kādus rokkoncertus? 2008. gadā man bija iespēja apmeklēt trīs šāda veida koncertus. Tagad es varu teikt: “Es tur biju!” Bet kur tad es īsti biju? Es biju “Kiss”, “Queen” un “Scorpions” koncertos.
Pirmais rokkoncerts, kuru es savā mūžā apmeklēju bija “Kiss” uzstāšanās Latvijā ar nosaukumu “Dzīvi 35″. Grupa svinēja savu 35 gadu pastāvēšanas jubileju, tāpēc devās īpašā koncerttūrē. Un šāds nosaukums, jo viņu koncertu nosaukumi pa gadiem ir gājuši uz priekšu, bet vienmēr pamatā ar vārdu “dzīvi”. Koncerts notika 22. maijā, arēnā “Rīga”. Šis datums pēc vecā kalendāra ir mana vārda diena, tāpēc tētis toreiz man uzdāvināja plakātu ar manu elku fotogrāfiju un lielu uzrakstu KISS – ALIVE 35! Koncertā grupas solists ik pa laikam runāja ar publiku atgādinot, ka mēs esam labākie. Koncerta vidū sākās papīra strēmelīšu lietus, kas man ļoti atgādināja ziemu ar sniegu. “KISS” koncerta šovs tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajiem šoviem Latvijā, jo netika žēlota pirotehnika un papīrs. Kā arī mūziķi lidoja, kas bija burvīgs skats. Tikai žēl, ka Stenlijs nelaidās pāri faniem, kā viņš to darīja 70tos un 80tos gados. Pats satraucošākais, kas notika, bija tas, ka visus arēnā ielaida tikai piecas minūtes pirms koncerta sākuma, jo fani kliedza “Mēs gribam Kiss!” Protams, šis teksts tika izkliegts angļu valodā, jo Kiss ir amerikāņu glamrock grupa. Es arī kliedzu šos vārdus, jo biju tik ļoti saviļņota, ka atradīšos vienā zālē ar savu mīļāko grupu. Koncertā tika izpildītas viņu populārākās dziesmas, kā arī katrs no grupas dalībniekiem sniedza solo priekšnesumu. Grupas solists, kurš ir arī ģitārists, izpildīja smeldzīgu balādi. Basģitārists jau spēlēja populāru dziesmu no grupas repertuāra. Bundzinieks sniedza perfekti ritmisku paraugdemonstrējumu, kā profesionāli spēlēt bungas, bet solo ģitārists tik labi pārzina ladu atrašanās vietu uz grifa, ka var pat ģitāru spēlēt turot to virs galvas. Tomēr man vislabāk atmiņā paliks brīdis, kad solists, Pols Stenlijs, uznāca uz skatuves ar Latvijas karogu, nobučoja to un teica: “Mēs bijām Krievijā, Vācijā, Austrālijā un citās pasaules vietās, bet jūs Latvijā esat labākie fani!” Lai gan tas ir tikai šovs, fani tajā mirklī par to nedomā, jo tajā brīdī tie vārdi tiek attiecināti uz katru fanu, kas atrodas konkrētajā zālē. Šie vārdi aizskar visdziļākās sirds stīgas. Tie, kas to nav pieredzējuši, nekad nesapratīs šos fanus, jo tikai atrodoties tur, var izjust tās emocijas, saprāta zudumu un visu pārējo, ko šāds koncerts var sniegt.
Nākamais šāda veida koncerts bija “Queen” 2008. gada koncerttūre. Latvijā koncerts notika 19. septembrī. Šis koncerts man arī ļoti patika, bet tas, manuprāt, mani neaizrāva tik ļoti, kā iepriekš minētais “Kiss” koncerts, jo, pirmkārt, “Kiss” ir mana mīļākā grupa un, otrkārt, “Queen” solists, zināms kā Fredijs Merkūrijs, ir miris un viņu aizstāja Pols Rodžers. Rodžersa kungam ir ļoti spēcīga balss, bet no “Queen” mans elks ir Merkūrija kungs. Runājot par koncertu, tas bija ļoti labi izveidots. Bija interesanti video uz lielajiem ekrāniem un arī bija ieraksts, kur misters Fredijs Merkūrijs izpilda dziesmu “Bohemian Rhapsody” Vemblija stadionā. Visi koncerta apmeklētāji dziedāja līdz, jo tika izpildītas grupas visu laiku populārākās dziesmas. Visvairāk man patika brīdis, kad solo ģitārists uznāca uz skatuves ar divpadsmit stīgu akustisko ģitāru un pieteica dziesmu “Love Of My Life” kā veltījumu savam labākajam draugam, kurš viņam ļoti pietrūkst – Fredijam Merkūrijam. Spēlējot šo dziesmu Mejam pār vaigiem ritēja asaras, kas bija ļoti aizkustinoši. Ja kāds teiktu, ka tas ir šovs.. Es lūgtu tai pašā mirklī sākt raudāt. Un pierādītu, ka to tā nevar izdarīt. Bet runājot par šovu, izcils bija mūsu pašu premjerministra Ivara Godmaņa priekšnesums, kad viņš ar Meju un Rodžeru spēlēja vienu no grupas dziesmām. Godmaņa kungs spēlēja bungas! Skats bija grandiozs, lai gan jocīgs. Laikam jau Latvija māk izcelties. Bet turpinot par koncertu būtu jāpiemin, ka tika izpildītas dziesmas no jaunā “Queen” un Pola Rodžersa sadarbības albuma, kurās jau var manīt savādāku rokrakstu. Ja man šis koncerts būtu jāvērtē objektīvi, es teiktu, ka tas bija labs koncerts, kaut arī tur bija problēmas ar skaņu, jo skaņu operatori laikam īsti nepieprata savu darbu, jo, kad dziedāja solists, nevarēja ne vārda saprast.
Esam nonākuši līdz trešajam koncertam, kurš notika 2008. gada 4. novembrī. Trešais rokkoncerts, kuru es apmeklēju bija „Scorpions” kopīgā uzstāšanās ar Kauņas simfonisko orķestri. No šī koncerta spilgtākais moments ir tas, ka, kad beigās fani sauca grupu atpakaļ, viņi neatgriezās, jo viņi to nevarēja. Iedomājieties skatu, kad visam orķestrim jāuznāk atpakaļ. Bet nesāksim taču par koncertu runāt no beigām. Runā, ka grupas ņemot talkā orķestri tikai tad, kad uzskata, ka paši vairāk tik labi neskan. Var piekrist, var nepiekrist. Orķestra spēle bija burvīga, bija sajūta, ka atrodos kāda klasiskās mūzikas koncerta, jo nebija pierasts sēdēt tribīnēs un likās, ka lejā pietrūkst lēkājošie rokmūzikas fanāti, bet, manuprāt, tas bija viens no labākajiem koncertiem, kāds jebkad bijis Latvijā. Es apbrīnoju ģitārista Rūdolfa Šenkera ģitārspēli. Tā arī līdz šim neesmu sapratusi, kā viņš spēj savienot abus, t.i., tās kustības un spēlēt ģitāru, kā arī man patīk tā cepure [neliels cilindrs] kāda bija galvā Šenkeram koncerta pēdējā dziesmā. No bundzinieka izskata man spilgti atmiņā paliek viņa apavi – kedas. Kārtējo reiz varēju savam tētim, kurš ir pret to, lai es vilktu kedas, teikt: „Skat, skat! Viņam arī ir kedas.” Kā es to darīju visos koncertos. Jo lielākā daļa rokmūziķu auj kājās kedas. Runājot par bundzinieku, man fascinē tas triks – rotējošās bungu vālītes. Bet visvairāk man patika Klausa Maines balss. Viņam patiešām piestāv visas tās dziesmas. Šajā koncertā rozīnīte bija tas, ka koncerts sākās ar dziesmu „Rock You Like A Hurricane” un ar šo pašu dziesmu beidzās. Un pēc šī koncerta es apskaudu visus tos cilvēkus, kuri sēdēja pirmajās rindās zālē, jo fanos tika izmestas vairāk kā 20 bungu vālītes, bet līdz manis nenonāca neviena.
Šie bija tie trīs kolosālie koncerti. Un, ja man kāds jautātu, kurus koncertus es labprāt apmeklētu šogad, es atbildētu, ka viens no tiem būtu Apocalyptica koncerts Latvijā.

pievienot Sekoman.lv