Pianistes blogs

Patiess stāsts iz dzīves.

Kārtējā saulainā dienā. Vēlme ķert saules starus. Ko darīt, ja tuvumā nav jūra? Lieti noder ēku jumti. Protams, visforšākie ir tie, kur atrasties nedrīkst un tas pat ir bīstami. Ar šādu mērķi Airisa un Jolanta devās uz vecās pienotavas telpām.
Tā mēs vakar ar ex-klasesbiedreni devāmies uz veco, pamesto pienotavu. Sēdējām uz jumta ēdām saldējumu. Atcerējos, ka ar Beāti bijām tur kliegdamas bēgušas prom, jo Beātei kā vienmēr patīk biedēt cilvēkus. Vispirms viņa sāk stāstīt par to, ka kāds bomzis var iedot pa dullo tāpēc, lai apzagtu mūs. Un tad kad nozibeņo. Šī sāk kliegt: BOMZIS NĀK. Atstāstu šo. Un mums sametas baisi, jo saulei priekšā aizlien mākoņi. Mēs kliegdamas aizmūkam prom no pienotavas.
Tā izstaigājam visu pilsētu. Un tomēr atgriežamies vecajā pienotavā, jo ēka piesaista ar to, ka lielākā daļa logu ir izdauzīti. Dažas telpas ir izdegušas. Bet lielākā daļa pusgruvušas. Telpās mētājas vecas kolbas, mēģenes, iepakojumi, dokumenti un tmldz.
Pa ceļam ejot iekšā pienotavā pakaitinam mazus puišeļus, ka nočiepsim viņiem riteņus, bet ieskrienam pienotavā. Kaut kā nepievērsām uzmanību tam, ka galvenie vārti ir vaļā, jo pašas rītā pusē līdām iekšā pa caurumu žogā. Mazie kāpj kalnā, mēs vēl paūjinamies, lai viņiem vairāk bail. Šie aizmūk. Pašas iekšā pienotavā ķiķinam. Jautri dāmām. Ieraugam, ka zemē mētājas saplīsusi alus pudele, Jolanta vēl nosmejas: svaiga, šodien! Pēkšņi sākam štukot, ka būtu forši uzņemt šeit šausmeni, iepriekšējā apmeklējuma iespaidā. Es vēl pasmejos un saku, davai tu man skrien virsū ar to rūķa masku, ko atradām, es filmēšu un kliegdama mukšu. Atkal saulei priekšā aiziet mākonis. Mums iekšā paliek baismi. Nolemjam mukt prom. Nostājamies pie galvenām durvīm un skatamies, vai tuvumā nav municipāļi vai pieaugušie. Pēkšņi no stūra iznirst 3 urlas! Mēs aši atpakaļ iekšā un noslēpjamies. Un, nu, sākās drāma! Jolanta aiz pārbīļa sāk skriet. Es līdz! Jo viena nepalikšu. Viņai vēl čukstus saku: Neskrien! Tu pievērsīsi mums uzmanību. Un skatamies. Mums skrien pakaļ.. :D Sākam skriet uz vienām sānu durvīm. Jau nonākam pie tām.. Bet durvīm priekšā stāv viens no trim urlām. Es viņā gandrīz ielidoju. Mēs kliegdamas apgriežamies un skrienam uz otrām durvīm. Mēs vēl aizvien kliedzam un skrienam uz otrām durvīm. Bet tur tas pretī skrien. Mēs ieskrienam pirmajā telpā, kurā tiekam.. Un LAMATAS! Durvju citu tur nav.
Šie stāv visām durvīm priekšā. Mēs nekur netiekam. Pēkšņi šie rēc un jautā: Jums bail?! Man gribas pateikt: Diez Tev nebūtu bail, ja Tev dzīvot pakaļ trīs urlas?
Bet Jolanta par laimi sāk sarunu. Šie pajautā mums cigaretes – nav, alkoholu piedāvā – paldies, nē. :| Sāk iztaujāt, kur tad mēs dzīvojot. Un paprasa, kā tad jūs, meitenes, sauc? Un es tāda: Katja i Maša! Viņi nenotic.. Un izdomā arī sev vārdus.
Bet man un Jolantai visu laiku bija doma: Ak, dievs! Viņi taču noteikti ir kkādi maniaki.
Tomēr par laimi, viņi aizgāja prom! Pēc tam atgriezāmies vakarā pienotavā ar Beāti, kurai līdzi bija ūdenspīpe un čefīrs, lai atkal sapņotu par šausmenēm.. Kuru uzņemt mēs tur vairāk negribēsim!
18.06.2009.
Un šodien:

Tā pati vecā pienotava. Tikai šoreiz apmākusies diena. Sēžam galvenajā hallē. Pēkšņi dzirdam aiz mums balsis, sajūta it kā kāds pie sētas durvīm stāvētu un runātu. Mēs skrienam ārā un mūkam. Mums šoreiz pakaļ dzenas divi urļiki. Mēs panikā skrienam pāri tiltam uz skolas pusi. Viņi pāriet pār tiltu un nogriežas uz Veselības taku. mēs atvelkam elpu. Aizejam līdz Spodrības kalniņam, apsēžamies un atpūšamies. Skatamies. Pēkšņi iznirst tie paši divi urļiki. :D Mēs skrienam uz skolu. Apsēžamies pie galvenajām durvīm un ieraugam darba laiku – līdz 15:00 – pašlaik plkst. 18:30. Mums šausmas. Šie atnāk un apsēžas uz skolas soliņiem. Visu laiku lūr uz mums. Tad viens pieceļas kājās un nāk ar mums bazarēt. Man stāv telefonā sagatavots nr 112, ja nu tiešām jāzvana. Šis sāk sarunu. Iztaujā mūs. Viens no pirmajiem jautājumiem, vai mēs no Dobeles. Uz ko atbildam, ka PROTAMS. Šis pasaka, redz, viņam liekoties, ka viena neesot gan. Es tāda: Kura? – Tieši tu! Un tad man tādas bik pārdomas – a nafig es? Izrādās, es Dobelē neesot redzēta. Tālāk seko jautājums.. Kur meitenes mācoties? – ŠEIT! (Sēdējām pie ģimnāzijas galvenajām durvīm). Viņš tāds uzjautā: Mazgadīgās vai tad šeit uzņem? – PROTAMS! (Varēju jau atbildēt, ka neesam mazgadīgās, bet neriskējām). Kārtējo reiz vārdus samelojām. Šoreiz bijām Anna un Ieva. Par laimi viņi aizgāja prom. Mums noveicās.