Pianistes blogs

Mans laiks ir mana vēsture, jo vēsture ir zinātne par pagātni, tagadni un pat par nākotni. Manu dzīvi veido pagātnes notikumi, tagadnes soļi un nākotnes sapņi.

Pagātnē esmu pieļāvusi daudz kļūdas, bet es nenožēloju neko no izdarītā. Cilvēki mācās tikai no savām kļūdām, bet citu neveiksmes izliekas neredzam. Manas kļūdas ir mana dzīves skola. Tās man ir iemācījušas pastāvēt par savu viedokli, nenovirzīties no mērķa un vienmēr censties būt labākajai. Būt sava veida perfekcionistei.

Mana pagātne, protams, nav tikai kļūdu satikšanās vieta. Tā ir arī vieta, kur es atgriežos sapņos, atceroties visus labos brīžus, kas notikuši vakar vai aizvakar, pirms viena vai pieciem gadiem. Pagātnes skaistos brīžus vienīgi atspēkot spēj tagadnes neaizmirstamie mirkļi un skaistie piedzīvojumi, kuri mani gaida nākotnē.

Visvairāk jau mans laiks ir tagadne. Tagadnē es dzīvoju un veidoju savu laiku. Savu nākotni. Šodien es daru daudz, lai rīt man būtu labi. Lai rīt es pamostos ar to pašu domu, ko katru rītu, t.i., esmu dzīva un varu turpināt savu dzīvi. Cik muļķīgi? Bet tā ir tikai patiesība. Šodien es esmu laimīga. Es smaidu. Es rakstu šos vārdus ar cerību, ka kāds tos izlasīs un sapratīs mani.

Bet bieži es uzdodu sev jautājumu – vai šodiena ir mans laiks? Vai ir īstais mirklis? Vai es rīkojos pareizi? Varbūt man nogaidīt un darīt rīt! Rīt taču var būt labāk. Rīt var viss būt pareizak. Kas lai to uzzina.

Es uzticos saviem darbiem. Man nav ko pazaudēt. Pat zaudējums kaut ko iemāca. Es dzīvoju rītdienai, pilnveidojot savu šodienu un atceroties savu vakardienu.

Tikko atradu draftos.. Rakstīs 5. martā. :) Diezgan dīvaini.