Pianistes blogs

Fonā skan Prāta Vētras dziesma Lidmašīnas. Es dziedu līdz: “Kur ir mana lidmašīna? Bet kur ir mana lidmašīna? Kur ir mana lidmašīna? Kur tā ir, velns parāvis?” Un sāku sapņot, kā būtu, ja es mācētu lidot. No manām lūpām izlaužas kliedziens: “ES GRIBU LIDOT!”

Kad biju maza, mani māca nelielas bailes no augstuma, bet vienmēr manā prātā dzīvoja doma, ka būtu ļoti jauki, ja es būtu putns un varētu lidot. Tad es varētu vienā mirklī nokļūt pie mammas vai draugiem. Es jau nepiedomāju, ka tas nepadara mani ātrāku.

Šodien lidot var jebkurš. Ir 21. gadsimts – tehnoloģiju laikmets. Virs galvas zum lidmašīnas, helikopteri. Cilvēki izmanto dažnedažādus aeroplānus, lai tikai paceltos gaisā un būtu putni. Bet, ja man jautātu, vai es esmu lidojusi, man būtu jāsaka: “Nē.” Un to es teiktu ar smagu nopūtu, jo es taču gribu lidot. Šajā mirklī es saskumstu, sāku atkal dziedāt Prāta Vētras populāro dziesmu Lidmašīnas. “Esam mēs skaisti piloti. Lidojam uz savu floti. Lidojam uz savu floti.” Tagad sagremžos. Kāpēc es nevaru lidot? Kāpēc man nav dota tāda iespēja? Kāpēc mans sapnis nepiepildās?

Es lēnām paceļu rokas, lai tās stāvētu kā spārni. Lēni aizveru acis. Sāku slīkt domās, precīzāk, iedvesmā, kuras rezultātā rodas dzejolis.

Es gribu lidot.

Es gribu lidot,
Pacelties gaisā augstu, augstu,
Un lejup nelaisties nekad.
Palikt uz mākoņmalas.

Es gribu lidot,
Lai apciemotu eņģeļus mazos,
Kas mākoņus sargā
No sliktiem pilotiem.

Es gribu lidot
Un pierādīt tev,
Ka lidot spēj ikviens,
Ja tikai sapņot prot.

Pēkšņi prātam cauri izzibsnī doma, ka varbūt es spēšu vismaz sapņos lidot, spēlējot Kloda Debisī skaņdarbu “Mēnessgaisma”, kas ir tik viegls un gaisīgs, ka rodas sajūta, ka tu lidotu. Lēnām piesoļoju pie klavierēm, atrodu attiecīgās nošu lapas un sāku spēlēt. Aizveru acis. Tas palīdz. Cauri izstrāvo elektriska strāva. Izjūtas tādas, it kā es lidotu.

Sasmējos, kad izlasīju. Šito rakstīju vēl 9.klasē. :D ~gadu vecs domraksts, smeķīgi.